Š?s Dienas Ac?m

Tuvojoties 20. gadskārtai kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, piedāvājam sarunu, kas pirmoreiz izskanēja pirms desmit gadiem. Toreiz raidījumu ciklā "Eiropas nākotne desmit tēmās" 2014. gada februārī vērtējām Latvijas pirmo desmitgadi Eiropas valstu kopībā un ieskicējām nākotnes perspektīvas. Ieklausāmies un izvērtējam, kas no teiktā joprojām aktuāls arī šodien. Eduarda Liniņa sarunu biedres studijā: politoloģe Žaneta Ozoliņa un socioloģe Ieva Strode.

24. martā apritēja kāda simtgade, proti, 1924. gada 24. martā tika nodibināts Triju Zvaigžņu ordenis - arī šobrīd Latvijas Republikas augstākais apbalvojums. Tas ir iemesls, lai parunātu par Latvijas Republikas apbalvojumu sistēmu un par to, kas vispār pasaules vēsturē šādi apbalvojumi, kā tie radušies.  Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa un nodaļas krājuma galvenā glabātāja Laima Kostrica.

Raidījums skan dienā, kad savu pirmizrādi piedzīvo spēlfilma "Marijas klusums". Saruna ar filmas režisoru Dāvi Sīmani. Latviešu aktrises Marijas Leiko mūža pēdējā ziema, kas paiet Maskavā un noslēdzas Komunarkas masu slepkavību vietā Piemaskavā, kur ne viens vien latvietis beidza savu dzīves ceļu Staļina lielā terora laikā. Šobrīd Marijas Leiko biogrāfija piedzīvo tādu zināmā mērā uzmanības bumu. Ir filma "Marijas klusums", ir nesen Rīgas Krievu teātrī iestudētā izrāde ""Skatuve" ugunī", būšot arī Kristīnes Želves dokumentālā filma par Mariju Leiko.  Kas tevi saistīja Marijas Leiko liktenī? Dāvis Sīmanis: Manuprāt, Marija Leiko ne vien tāds varbūt īpašs gadījums Latvijas teātrī un kino, tomēr aktrise ar starptautisku skanējumu un pamatā savu slavu un savas karjeras augstākos punktus aizvadījusi Vācijā 20. gados un 30. gadu pašā sākumā. Viņas personība savā ziņā ir tāda prizma, caur kuru var ļoti plaši apskatīt visu 20. gadsimta pirmo pusi, un ar tajā iekļautajām katastrofām un tajā iekļautajām dažāda veida

2024. gada 23. martā zemes klēpī guldīja Aināru Dimantu - publicistu, sabiedrisko darbinieku, pasniedzēju, vienu no pēdējo desmitgažu pamanāmākajiem Latvijas mediju pētniekiem. Ainārs Dimants bija izcils mediju vēstures zinātājs, ko apliecina arī viņa aizpērn iznākusi monogrāfija „Latvijas prese 200 gados: no latviešu avīzēm līdz digitālo mediju laikmetam”. Viņa mūžs aprāvās 13. martā - 58. mūža gadā. „Es ar Aināru iepazinos 1983. gadā, kad viņš kā agrākais dalībnieks apmeklēja toreizējo radošās jaunatnes nometni „Aicinājums”. Turpmākajās pāris desmitgadēs mums bija dažas epizodiskas tikšanās, tai skaitā kāda visai karsta personiska diskusija laikraksta „Diena” redakcijā, bet pēc 2006. gada Ainārs kļuva par manu autorraidījumu viesi Latvijas Radio,” atminas raidījuma Šīs dienas acīm autors Eduards Liniņš. Šoreiz raidījumā vairāku raidījumu, kuros piedalījies Ainārs Dimants, fragmenti.

2024. gada 17. martā aprit 80. gadskārta kopš Latvijas Centrālās padomes memoranda pieņemšanas. Nacistiskās Vācijas okupācijas apstākļos tapušais teksts, kuru 1944. gadā parakstīja 188 prominenti latviešu sabiedrības pārstāvji, uzsvēra Latvijas Republikas suverēnā valstiskuma de jure pastāvēšanu un to, ka nedz padomju, nedz vācu totalitārajiem režīmiem nav nekādu leģitīmu tiesību uz Latvijas teritoriju un tās iedzīvotājiem. Memorands prasīja Latvijas Republikas faktiskās suverenitātes atjaunošanu.  Otrā pasaules kara situācijā diemžēl šādai atjaunošanai trūka nepieciešamo militāri politisko priekšnoteikumu, un memorands, ja arī nonāca demokrātisko valstu institūciju redzeslokā, palika faktiski neievērots. Laimīgā kārtā teksta oriģināls un parakstītāju saraksts negāja zudībā. Tas nonāca dokumenta parakstītāja - inženiera Vilhelma Jansona un viņa dzīvesbiedres juristes Valija Sveščūnas-Jansones - rīcībā, kuri to paslēpa zem grīdas dēļiem savā dzīvesvietā Vecrīgā. Dzīves laikā viņi tā arī neatklāja dokumenta a

1944. gada 16. martā divas latviešu "Wafen SS" divīzijas cīnījās vienā frontes sektorā, kas arī kļuvis par pamatu zināmajam piemiņas datumam. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieku Latvijas Aizsardzības akadēmijas pētnieku Valdi Kuzminu. Aplūkojam visus tos latviešus, kas tajā vai citā laikā, tādā vai citā kvalitātē nonāca nacistiskās Vācijas dienestā Otrā pasaules kara laikā. Saruna ievērots nevis hronoloģisks princips, bet ievērojot mūsdienu kontekstu, spektrā no tiem, par kuriem ir nepārprotami skaidrs, ka viņi bijuši akra noziedznieki, līdz tiem, kuri nonākuši nacistu kalpībā pret savu gribu

Laiks pirms simts gadiem saistās ar kādu interesantu faktu Latvijas un arī Francijas vēsturē. 1924. gada 2. martā Parīzē no raidstacijas "Radio La Studia" notika pārraide, kas bija veltīta Latvijai. Tajā piedalījās arī Latvijas tobrīd sūtnis Francijā Oļģerds Grosvalds. Šim faktam ir veltīts raidījums Šīs dienas acīm. Stāsta mākslas zinātniece, Oļģerta Grosvalda biogrāfijas pētniece Ginta Gerharde-Upeniece un Ēriks de Drezī no Francijas, kurš šo faktu atklāja no jauna. Viņš ir liels Latvijas draugs un latviešu kultūras entuziasts.

24. februārī apritēja divi gadi, kopš Kremļa režīms uzsāka plaša mēroga agresiju pret Ukrainu. Lai arī agresora ambīcijas iznīcināt Ukrainas neatkarību dažu dienu laikā ātri vien izkūpēja gaisā, Ukrainai pagājušajos divos gados ir nodarīts milzīgs posts, tās cilvēki piedzīvojuši un turpina piedzīvot milzums ciešanu. Bet šajās dienās aprit arī desmitā gadskārta, kopš Krievija uzsāka savu agresiju pret Ukrainu. Par konkrēto datumu izteikti dažādi viedokļi, taču visbiežāk par tādu atzīst 2014. gada 20. februāri, jo tieši šis datums minēts uz medaļas, kura tika piešķirta Krimas okupācijā iesaistītajām Krievijas militārpersonām.  Sagrābjot kontroli pār Ukrainai piederošo pussalu, praktiski nesastapa nekādu Ukrainas bruņoto spēku pretestību, ciktāl ar šādu scenāriju neviens nebija nopietni rēķinājies, un notiekošais šokēja kā Ukrainu, tā visu pārējo pasauli. Tika sarīkots okupanta organizēts un kontrolēts referendums, un Maskava paziņoja, ka saskaņā ar pussalas iedzīvotāju gribu Krima un autonomās Sevastopoles pi

Jau kādu laiku sabiedrībā tiek locīts Dailes teātra dibinātāja režisora Eduarda Smiļģa vārds. Starta signālu tam deva Jaunā Rīgas teātra vadītājs Alvis Hermanis, komentējot savu lēmumu uz restaurētās teātra ēkas - vēsturiskās Dailes teātra mājvietas - sienas neatjaunot tur savulaik pēc paša Hermaņa iniciatīvas izvietoto Eduarda Smiļģa fotoportretu - fotogrāfa Gunāra Bindes hrestomātisko darbu. Kā motīvu Hermanis piesauca Smiļģa sadarbību ar padomju okupācijas režīmu, raksturojot viņu kā centīgu kolaborantu. Visai paredzami ap šo izteikumu sāka spietot sociālo tīklu viedokļu paudēju pūlis, reproducējot un apzelējot Hermaņa teikto. Lielum lielajā vairumā šie komentāri neizceļas ar izpratni par tām sarežģītajām attiecībām, kādās ikviens, bet jo sevišķi ievērojams mākslinieks nonāca ar pagājušā gadsimta totalitārajiem režīmiem. Tā kā raidījumos Šīs dienas acīm esmu vairākkārt pievērsies Eduarda Smiļģa personībai, tai skaitā viņa dzīvei un darbībai Ulmaņa autoritārisma, nacistu okupācijas un ilgstošajā padomju ok

Otrā daļa sarunai ar tibetiešu trimdas politisko līderi, Tibetas trimdas valdības vadītāju jeb sikijongu Penpu Ceringu (Penpa Tsering). Janvārī sikijongs Cerings apmeklēja Latviju, tikās ar mūsu valsts politiķiem un sabiedrības pārstāvjiem, atgādinot par Tibetas tautas likteni totalitārā Ķīnas tautas režīma pakļautībā. Viņš viesojās arī Latvijas Radio. Sarunas pirmajā daļā pievērsāmies tibetiešu trimdas politiskajai organizācijai, tās tapšanas vēsturei un funkcionēšanai. Līdz pagājušā gadsimta vidum Tibeta bija faktiski neatkarīga valsts, taču savas izolētības dēļ tai bija minimāli starptautiskie kontakti. Attiecīgi starptautiskajā arēnā nebija alternatīvas Ķīnas pretenzijām uz tās suverenitāti pār Tibetu. 1950. gadā vairākas desmitgades ilgušais pilsoņu karš Ķīnā beidzās ar Mao Dzeduna vadīto komunistu uzvaru, un šis režīms ar militāru spēku piespieda Tibetu pakļauties. Drīz pēc tam starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspie

Gadsimtu gaitā attiecības starp Tibetu un tās lielo austrumu kaimiņu Ķīnu ir piedzīvojušas dažādus periodus. Reālu varu pār Tibetu Ķīnas impērija ieguva 18. gadsimta pirmajā pusē, taču jau 19. gadsimta vidū līdz ar impērijas pagrimumu un krīzi šī vara kļuva gluži nomināla. Bet pēc tam, kad 1912. gadā impērija sabruka, Tibeta kļuva faktiski neatkarīga valsts. Vara tajā piederēja garīgajam līderim dalailamam. Jau vairākus gadsimtus pirms tam dalailamas Tibetā bija arī nozīmīgākie vietējie laicīgās varas nesēji. Tomēr starptautiski Tibetas valsts neieguva atzīšanu, un vairums pasaules valstu uzlūkoja to kā Ķīnas sastāvdaļu. 1950. gadā komunistiskais Ķīnas režīms, uzvarējis pilsoņu karā un izmantodams savu militāro pārākumu, atgrieza Tibetu Ķīnas pakļautībā. Nebija ilgi jāgaida, līdz starp tibetiešiem un viņu jaunajiem kaklakungiem uzliesmoja konflikts. 1959. gada sacelšanās, kas tika ar brutālu spēku apspiesta. Dalailama devās trimdā uz Indiju. Līdzi viņam arī 10000 tibetiešu. Jau drīz pēc ierašanās patvēruma z

Šajā raidījumā palūkojamies uz šī brīža karadarbību Ukrainā un caur to vispār uz to, ko nozīmē mūsdienu karš un ar ko tas varbūt atšķiras no tās karadarbības, par kuru daudzkārt esam runājuši raidījumos Šīs dienas acīm. Analizē Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Vai tiesa, kā tas ir nereti bijis pagātnē, kad ilgākiem vai īsākiem relatīva miera periodiem seko kāda nopietna karadarbība, kā arī šajā karā gan praktiskajiem karotājiem, gan teorētiķiem ir gana daudz pārsteigumu, respektīvi, ka ir lietas, uz kuras bija domātas citādi, nekā tas ir izrādījies praksē? "Protams, katrs karš, katra karadarbība ievieš izmaiņas teorētiskajos priekšstatos. Parasti ir tā, ka miera periodā pārstrādā, apdomā un izdara secinājumus no iepriekšējā kara, un daudzos gadījumos izrādās, ka valstis ir sagatavojušās pagātnes karam, bet reālā, modernā karadarbība ievieš diezgan būtiskas izmaiņas pirmskara plānos. Tā ir bieži gadījies, un tas tā ir noticis daudzās situācijās arī Ukrainā," a

Šo raidījumu Šīs dienas acīm veltām Ukrainai pēdējās trīs desmitgadēs, kopš neatkarīgā valstiskuma atgūšanas 1991. gadā. Viesos ukraiņu politologs sabiedrības pētījumu centra "Ukrainas meridiāns" direktors Dmitro Levus. "Ja mēs runājam par Ukrainu 1990.- 91. gadā, tad, protams, vienmēr ir kārdinājums salīdzināt un manipulēt, ko arī dara tuvināšanās ar Krievijas Federāciju atbalstītāji vai vienkārši cilvēki, kas apjūsmo un dievina Padomju Savienību. Patiešām otra spēcīgākā republika PSRS, attīstīta ražošana, industriāli agrāra ekonomika, attīstīta izglītība, zinātne, lauksaimniecība," Ukrainas situāciju neatkarības atgūšanas brīdī, un to bagāžu, ar kuru Ukraina pameta Padomju Savienību vērtē Dmitro Levus. "Ja ņem vērā kopproduktu, tad, starp citu, ļoti bieži pat gudri cilvēki, kas nav komunistiskā režīma un Padomju Savienības piekritēji, sāk salīdzināt ar Franciju un citām Eiropas valstīm un runāt par to, ka, redziet, kā mēs to visu pazaudējām. Bet patiesībā viss izskatījās nebūt ne tik labi, bija problēmas,

Šī gada 1. janvārī apritēja divas apaļas gadskārtas, kas saistītas ar Eiropas Savienības vienoto valūtu eiro: pirmkārt, ceturtdaļgadsimts, kopš 1999. gada 1. janvārī eiro kļuva par norēķinu vienību pasaules finanšu tirgos, kam trīs gadus vēlāk sekoja pilnīga pāreja uz to kā valūtu eirozonas valstīs. Savukārt pirms 10 gadiem - 2014. gada 1. janvārī - eirozonai pievienojās Latvija. Pirms vairākiem gadiem sadarbībā ar Latvijas Banku tapa raidījums "Nauda laiku lokos" kurā cita starpā pievērsos arī eiro vēsturei un šodienai. Šodien piedāvāju jūsu uzmanībai fragmentus no divām raidījuma sarunām. Vispirms par eiro plašākā Eiropas Savienības ekonomiskās vēstures kontekstā stāsta Latvijas Universitātes Biznesa vadības un ekonomikas fakultātes profesore Baiba Šavriņa. Otrs fragments no sarunas ar ekonomisti, tobrīd Latvijas Bankas Starptautisko attiecību un protokola daļas vadītāju Aleksandru Bambali.

Gada pēdējā raidījumā Šīs dienas acīm kā ierasts, atskats uz aizejošajā gada raidījumos izskanējušo. Šajā gadījumā izvēlēti raidījumi, kuros nav aplūkots vēstures notikumu izgaismojums, bet ar vēsturi saistītu sabiedrībai aktuālu jautājumu iztirzājums. Jau pērnā gada otrajā pusē aktualizējās jautājums par vēstures kā mācību priekšmeta vietu skolu programmās, respektīvi, par to, ka vairumā šo programmu variantu vēsture vairs netiek paredzēta kā atsevišķi mācāms priekšmets, bet gan integrēta vispārinātākā sociālo zinību saturā. Par šo problemātiku aizejošā gada sākumā sarunājos ar vēsturniekiem un pedagogiem Valdi Klišānu, Edgaru Engīzeru un nu jau aizsaulē aizgājušo Arti Buku. Krievijas agresijas pret Ukrainu eskalācija saasinājusi attieksmi pret publiskajā telpā redzamajām vizuālajām zīmēm, kuras saistītas ar Krievijas un arī padomju varas klātbūtni Latvijā. Tas skar arī vairākus pieminekļus, kas padomju periodā uzstādīti šai varai tīkamiem literātiem, kas sadarbojās ar varu Šo tematu raidījumā oktobrī apsp

16. decembrī saņēmām skumju ziņu, ka 76 gadu vecumā mūžībā devies dzejnieks, žurnālists un viens no Latvijas Tautas frontes (LTF) idejas autoriem Viktors Avotiņš. Savulaik viņš kopā ar selekcionāru sabiedrisko darbinieku Jāni Rukšānu un ģeogrāfu un politiķi Valdi Šteinu bija raidījuma Šīs dienas acīm viesi, stāstot par Latvijas Tautas fronti tās dibināšanas 25. gadskārtā. Atminoties Viktoru Avotiņu, skan fragmenti no šiem raidījumiem. Latvijas Tautas frontes pirmsākumi Tautas frontes dibināšana  

Otrā daļa sarunai, kurā pievēršamies padomju perioda kultūras pamatam - daiļliteratūras situācijai. Par to, kā mums būtu šodien jāskatās uz padomju laika rakstniekiem, viņu literāro nopelnu un viņu tālaika pausto uzskatu kontekstā, saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Universitātes, Latvistikas un baltistikas nodaļas profesoru Ojāru Lāmu un vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Sarunas 1. daļa    

Nesen atzīmējām 90. gadskārtu, kopš dzimis dzejnieks Ojārs Vācietis. Kā jau tas ir ierasts šajās gadskārtu reizēs un arī ārpus tām sabiedrībā, protams, kā tas šodien pieņemts sociālajos tīklos, notika zināma viļņošanās par tēmu - vai Vācietis ir tas, kuru vajadzētu šodien pieminēt? Vai vispār vajadzētu runāt ar tādu augstu vērtējošu pieminēšanu par tiem rakstniekiem, dzejniekiem, kuri savulaik padomju laikā bija vispārējā literatūras procesā pamanīti, konjunktūras arī ar zināmām balvām neapdalīti, tātad piederēja arī toreiz pie Latvijas elites.  Par to, kā mums būtu šodien jāskatās uz rakstniekiem, viņu literāro nopelnu un viņu tālaika pausto uzskatu kontekstā, saruna ar literatūrvēsturnieku, Latvijas Universitātes, Latvistikas un baltistikas nodaļas profesoru Ojāru Lāmu un vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru. Vispirms, runājot par šo problēmu, ir jānovelk tādas zināmas hronoloģiskās robežas, jo īsti nerunāsim par to rakstnieku un vispār kultūras darbinieku paaudzi,

Pirms dažiem mēnešiem iznāca grāmata "Kad karš kļūst personisks", kuras autors Juris Alberts Ulmanis.  Ar viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm.  Ar Juri Ulmani bija jau iepriekš saruna raidījumā Monopols, tā bija vairāk personiska, tāpēc šoreiz vairāk par to karu, jo sarunā vēlamies, izmantojot grāmatas autora personiski pieredzēto, iegūt mazliet padziļinātāku tā kara ainu. Tomēr pirmais jautājums saistītas ar personisko: tad, kad tu devies turp [uz Ukrainu], tu esi cilvēks ar zināmu militāru sagatavotību, esi zemessargs, un tev droši vien tobrīd jau bija priekšstats par to, kādām karam vajadzētu izskatīties. Kad tu nonāci karadarbības tiešā tuvumā, kas no iepriekš pieņemtā izrādījās patiesi un kas nē? Saruna ar Juri Ulmani raidījumā Monopols:  

Šogad atzīmējam simtu piekto gadskārtu kopš Latvijas valstiskuma tapšanas, savukārt Turcijas Republika šogad 29. oktobrī svinēja savu simtgadi. 1923. gada 29. oktobrī Ankarā Turcijas Nacionālā sapulce pasludināja Turcijas Republiku. Kas šajos simts gados ir noticis ar Turciju? Studijā ir politologs Veiko Spolītis. Protams, Turcijas Republikas tapšanas procesu uz Osmaņu impērijas drupām ir vēl vesela liela raidījuma temats. Pirmais pasaules karš, kas pamatā noteica šo impērijas sabrukumu, beidzās 1918. gadā, paiet pieci gadi, kamēr izveidojas, pirmkārt, republika, otrkārt, sekulāra valsts. Tās process gan vēl turpinās kādu laiku. Tiek likvidēts kalifāts,  cik tālu turku sultāns ir bijis kalifs, visas musulmaņu pasaules lielākā autoritāte. Šīs pārmaiņas, kuras piedzīvot turku sabiedrība tai laikā, ir grandiozas, tās var salīdzināt roši vien ar to, kas notika ar Franciju 18. gadsimta beigās. Šis reformu process ir mēģinājums radikāli modernizēt un eiropeizēt sabiedrību. Kas  bija tā idejiskā un kulturālā, un so