Š?s Dienas Ac?m

Nesen Krievijas prezidents Vladimirs Putins nāca klajā ar vēsturisku apcerējumu, kurā kārtējo reizi deklarēja tēzi par krieviem un ukraiņiem kā vienu tautu. Līdz ar to faktiski viņš noliedza ukraiņu nācijas pastāvēšanas loģiku. Minētais raksts ir pseido vēsturiskas propagandas paraugs, kas Krievijas agresijas pret Ukrainu situācijā uztverams arī kā nepārprotamu eskalācijas draudu pieteikums. Patiesībā ukraiņu nācijas veidošanās process un Ukrainas valstiskuma ideja izsekojama vismaz līdz 17. gadsimtam. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece Daina Bleiere. Savukārt par nacionālā valstiskuma izveides mēģinājumu Pirmā pasaules kara noslēgumā Ukrainā stāsta ukraiņu vēsturnieks, vēstures zinātņu kandidāts Andrijs Lūkass. Nākamajā raidījumā stāsts par Ukrainas likteni padomju periodā un pēc neatkarīgā valstiskuma izveides 1991. gadā. 

Nu jau vairāk nekā simts gadi mūs šķir no laika, kad Eiropā plosījās Pirmais pasaules karš. Tas bija jauna veida karš, kas lielā mērā pārsteidza nesagatavotus gan militāristus, gan politiķus un sabiedrību kopumā. Modernā industrija bija izveidojusi veselu jaunu tehnisko līdzekļu arsenālu, kas pielāgots militārām vajadzībām, radīja principiāli jaunus un daudz efektīvākus nogalināšanas rīkus. Par Pirmā pasaules kara novitātēm militārajā sfērā stāsts raidījumā Šīs dienas acīm, izmantojot fragmentus no raidījumu cikla “Pirms simts gadiem Eiropā”, kas pirmoreiz izskanēja ēterā 2014. līdz 2018. gadam. Stāsta Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš.

4. jūlijs ir Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena. Pirms 80 gadiem, 1941. gada 4. jūlijā, ar Rīgas Horālās sinagogas un vairāku citu sinagogu nodedzināšanu iezīmējās holokausta sākums Latvijā. Par to, kas notika 4. jūlijā Rīgā, kā arī nedēļās pirms un mēnešos pēc tam, sarunā ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošo pētnieku Kasparu Zelli.  

1521. gada pirmā puse ir laiks, Vormsas pilsētā toreizējā Svētās Romas impērijā pulcējas valsts sapulcei jeb reihstāgs, kuru sasauc un vada viens no visu laiku varenākajiem Eiropas monarhiem, proti, ķeizars Kārlis V Hābsburgs. Starp daudziem citiem jautājumiem šajā Reihstāga sanāksmē tiek skatīta arī teoloģijas doktora Mārtiņa Lutera lieta. Kas tad notika Vormsas reihstāgā un kāpēc šo reihstāgu 1521. gadā, tātad pirms 500 gadiem, mēs atceramies pirmajām kārtām saistībā ar Mārtiņa Lutera vārdu. Par to raidījumā Šīs dienas acīm stāsta vēsturnieks, Latvijas Universitātes profesors Andris Levāns.

14. jūnijā atvēršanu piedzīvos jauna grāmata – izdevums "Mēs tiksimies mūžībā". Tās ir 1941. gada 14. jūnijā izsūtīto atmiņas. Kā zināms, kopš šī skumjā datuma šogad aprit 80. gadskārta. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar Latvijas Okupācijas muzeja galvenā krājuma glabātāju un grāmatas sastādītāju Taigu Kokneviču par atmiņām, kāda vieta cilvēku atmiņām ir vēstures izpētes procesā vispār un šīs konkrētās deportāciju un staļinisma represiju tēmas izpētē. Grāmatu "Mēs tiksimies mūžībā" sagatavojis Latvijas Okupācijas muzejs sadarbībā ar izdevniecību "Latvijas Mediji".  

30. maijā aprit 90 gadi, kopš dzimusi Vizma Belševica, dzejniece, prozaiķe un tulkotāja. Viena no spilgtākajām personībām pagājušā gadsimta otrās puses latviešu literatūrā, kuras vārds nesaraujami saistīts ar drosmīgu opozīciju padomju totalitārismam. Raidījumā Šis dienas acīm fragmenti no divām agrākajos gados tapušām sarunām, kurās pievērsos Vizmas Belševica dzīvei un daiļradei. Vispirms saruna ar literatūrzinātnieci Vizmas Belševica daiļrades pētnieci Andu Kubuliņu. Kā arī fragments no sarunas ar dzejnieci un tulkotāju Ingmāru Balodi, kura iepazinās ar Vizmu Belševicu ap gadu tūkstošgades miju, pati tobrīd sperdams pirmos soļus savā daiļrades ceļā.

Atvēršanu piedzīvojusi jauna grāmata - Latvijas Nacionālā arhīva izdevums “Cīņa par brīvību. Latvijas Neatkarības karš (1918–1920) Latvijas Valsts vēstures dokumentos” 3. daļa " 1919. gada 10. jūlijs - decembra sākums".  Grāmatā apkopoti dokumenti par Latvijas armijas veidošanos pēc Cēsu kaujām un Rīgas aizstāvēšanu pret Bermonta armijas uzbrukumu. Izdevuma sastādītāja un komentāru autori ir vēsturnieki Ēriks Jēkabsons un Jānis Šiliņš. Ar vienu no viņiem - Latvijas Valsts vēstures arhīva vadošo pētnieku Jāni Šiliņu - saruna raidījumā Šīs dienas acīm, kurā pievēršamies gan pieminētajam izdevumam, gan dažiem joprojām pretrunīgus viedokļus raisošajiem Latvijas Neatkarības kara aspektiem.

1796. gada 14. maijā Glosteršīras grāfistē Anglijas rietumdaļā ārsts Edvards Dženers mērķtiecīgi inficēja sava dārznieka astoņgadīgo dēlu Džeimsu Fipsu ar govju bakām. Sešas nedēļas vēlāk viņš inficējies zēnu jau ar melnajām bakām, taču inficētais palika vesels. Līdz ar to Dženers pierādīja savu teoriju, ka cilvēkam daudz vieglāk panesamo govju baku pārslimošana rada imunitāti pret tobrīd visai izplatīto melno baku infekciju. Tas pavēra ceļu vakcinācijas attīstībai. Par to, kā vakcinācija attīstījusies pasaulē un Latvijā 225 gadu ilgā, kas pagājuši kopš Edvarda Dženera eksperimenta, tiešsaistes sarunā ar Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja pētniecības nodaļas vadītāju Mārtiņu Vesperi.

1921. gada 5. maijs tiek minēts kā datums, kad Parīzes modes namā "Chanel" dibinātāja un īpašniece Gabriela Bonī Šanele plašāk pazīstama kā Koko Šanele savā gadskārtējā modes skatē prezentēja arī jaunas smaržas - parfīmu "Chanel No. 5". Tās pēc viņas pasūtījuma bija radījis parfimērs Ernests Bo (Ernest Beaux), kurš līdz 1917. gada revolūcijai bija iedarbojies Krievijā Alfonsa Rallē firmā, kas bija arī Romanovu galma piegādātājs.  "Chanel No. 5" kļuvis par vienu no atpazīstamākajiem nosaukumiem pasaules parfīmu vēsturē, leģendām apvītu zīmolu, kas aktuāls joprojām. Par šo leģendāro parfīmu un parfimērijas vēsturi vispār saruna ar smaržu blogeri Mariku Rozenbergu.

6. aprīlī apritēja 150 gadi, kopš dzimis rakstnieks un izdevējs Ernests Birznieks-Upītis. Raidījumā ievadā dzirdama paša rakstnieka balss, kad viņš mūža nogalē atskatās uz savu dzīves gājumu. Ieraksts tapis 1956. gadā un tajā, protams, saklausāmi arī sava laika, padomju totalitārisma perioda, ideoloģiskie akcenti.   Vai mēs varam pieskaitīt Ernestu Birznieku-Upīti pie tās latviešu literātu plejādes, ko varētu dēvēt par "zelta laikmeta paaudzi", kurā ierindojam Raini, Aspaziju, Rūdolfu Blaumani, Jāni Poruku, arī Andreju Upīti un Andrievu Niedru, vērtē un stāsta literatūrvēsturnieks, Latvijas Kultūras akadēmijas profesors Raimonds Briedis.

"Pieķeršanās mājām ir mūsu tautiņas lāsts. Cik sviedru, asiņu izliets, cik neģēlību tāpēc pastrādāts. Mēs sapņojam par mājām, krāpjam, zogam, melojam, lai pie tām tiktu. Lienam uz vēdera, badojamies, darām darbus, kurus nekad neuzņemtos, krītam parādos. Un kad māja ir gatava, mēs cietu seju maksājam renti, izdzenam bērnus necilvēcīgā darbā, aizmirstam mīlēt un pat nepamanām, ka māja kļuvusi par cietumu, kuru paši esam būvējuši. Un katrs greizums vēl dur acī par mūsu muļķību, jo kaimiņam, lūk, māja ir gadījusies pamatīgāk plānota, labāk celta un prātīgāk iekārtota. Nu mēs aizstādām to pusi ar ceriņiem, lai nav lieki jāblenž. Bet arī kaimiņā sēž ķirmis, jo nedaudz lielāku māju, ko apskaust pasaulē netrūkst. Un tā tas turpinās. Mēs baidāmies māju pamest, lai kāda nelaime neuzkristu, un neuzzinām, kā dzīvo cilvēki citur - tālās pilsētās, saulainās zemēs. Un mēs nekad neapšaubām savu tumsonību, jo esam aizņemti stutējot mājas, kuru staltuma nespējam novērtēt, jo mums lauž krustus, bet cits jau pusmūžā nespēj atlie

1921.gada martā notika Krievijas komunistiskās boļševiku partijas 10. kongress. Tajā tika pieņemts lēmums radikāli mainīt līdz tam Padomju Krievijā īstenoto tā saukto kara komunisma politiku un uzsākt citu, tā saukto jauno ekonomisko politiku jeb NEPu, kas ir saīsinājums no krievu valodas - Новая экономическая политика. NEPs padomju valstī turpinājās septiņus gadus, līdz to pārtrauca Josifs Staļins, atgriežoties pie pilnīgi valstiskotas plānveida ekonomikas. Kas bija NEPs, raidījumā Šīs dienas acīm saruna ar vēsturnieci Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri.

Ar 1721. gada 24. martu datēta Johana Sebastiana Baha veltījuma vēstule Brandenburgas markgrāfam Kristiānam Ludvigam, kuru komponists pievienoja sešu dažādos gados rakstītu koncertu manuskriptam. Komponista dzīves laikā šie darbi tā arī netika atskaņoti – pārdoti izsolē par grašiem, tie nonāca bibliotēkā, kur tika no jauna atklāti tikai 19. gadsimta vidū un, pateicoties 1721. gada veltījumam, ieguva nosaukumu „Brandenburgas koncerti" un, protams, pasaules slavu. Kas šī mūzika, kuras tapšanas laiku no mums šķir trīs gadsimti, ir savam laikam un mūsdienām saruna ar diriģentu Latvijas Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītāju Māri Kupču

18. martā apritēs simtā gadskārta, kopš 1921. gadā Rīgā tika parakstīts miera līgums starp Poliju un padomju valsti, kuru pārstāvēja gan Padomju Krievijas, gan Padomju Ukrainas delegācijas. Par Rīgas miera līgumu saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu.

18. martā apritēs simts gadi kopš Rīgā tika noslēgts miera līgums starp Poliju un toreizējo Padomju Krieviju, izbeidzot karadarbību abu valstu starpā. Fragmenti no diviem agrāk veidotiem raidījumiem, kas veltīti Polijas - Padomju Krievijas karam no 1919. līdz 1921.gadam. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Ēriku Jēkabsonu. Raidījuma otrajā daļā fragments no sarunas ar poļu vēsturnieku Varšavas universitātes profesoru Eugenijušu Cezāriju Krulu, kas bija veltīta Polijas un Latvijas sadarbībai cīņā pret Padomju Krieviju.  

1991. gada 3.martā notika visu iedzīvotāju nobalsošana par jautājumu, vai Latvijai būt demokrātiskai un neatkarīgai valstij. Stāsta vēsturniece Daina Bleiere. Šis notikums ir mazāk spilgts, salīdzinot ar citām 1991. gada norisēm, tomēr tajā ir daudz būtiska, jo arī mūsdienās šīs nobalsošanas jeb referenduma rezultātus min kā argumentu dažādu politisku uzskatu pamatošanai. 3. martā visi Latvijas iedzīvotāji, tobrīd vēl no Padomju Savienības centrālās varas viedokļa padomju pilsoņi devās uz vēlēšanu iecirkņiem un pauda savu attieksmi pret jautājumu. Piedalījās bez ierobežojumiem visi Latvijas pastāvīgiem iedzīvotāji, apmēram 75% pauda savu atbalstu demokrātiskai un valstiski neatkarīgai Latvijai. Notikums nebija Latvijas valdības un arī Latvijas neatkarības atbalstītāju iniciēts. Tāda nobalsošana notika visā Padomju Savienībā.

25. februārī apritēja 65. gadskārta kopš notikuma, kuru daudzi uzskata par vienu no 20. gadsimta vēstures nozīmīgākajiem pagrieziena punktiem, proti, 1956. gada 25. februārī Padomju Savienības Komunistiskās partijas 20. kongresā. Toreizējais šīs partijas un līdz ar to padomju lielvalsts līderis Ņikita Hruščovs uzstājās ar referātu par personības kultu un tā sekām. Tajā viņš atmaskoja dažus sava priekšgājēja Josifa Staļina varas noziedzīgos aspektus.  No šodienas viedokļa raugoties, tas, protams, bija tikai ļoti nepilnīgs staļinisma noziedzīgās dabas atmaskojums. Nemaz jau nerunājot par to, ka tas neskāra pašu padomju totalitārisma būtību, neatklāja, kā tā pašos pamatos ir antihumāna, despotiska sistēma. Tomēr konkrētajā situācijā Staļina un staļinisma nosodījumam bija satricinošs efekts. Raidījumā Šīs dienas acīm fragmenti no vairākiem agrākajos gados tapušajām raidījumiem, kuros pievērsta uzmanība Hruščova 1956. gada referātam un visam šim laikposmam Padomju Savienības un arī tolaik tajā ietilpstošās Latvi

Pirms kāda laika ar mani sazinājās klausītājus Jānis Kukainis, lūdzot vairāk pastāstīt par naudas vēsturi Latvijā. Jo sevišķi par to, kā funkcionēja naudas sistēmā krasu politisko pārmaiņu laikos un kā ar to tika galā iedzīvotāji. Naudas vēsturē Latvijā pievērsos raidījumā "Nauda laiku lokos", kas izskanēja ēterā no 2016. līdz 2018. gadam. Šodien piedāvāju fragmentus no diviem šī cikla raidījumiem, kas veltīti naudas situācijai Latvijā pagājušā gadsimta globālo kataklizmu - Pirmā un Otrā pasaules kara - periodos.  Vispirms par naudas situāciju Latvijā, pirmā pasaules kara un tam sekojošā Latvijas neatkarības kara laikā. Stāsta Latvijas Nacionālā vēstures muzeja numismātikas speciālistes pētniece Kristīne Ducmane un Aumismātikas nodaļas vadītāja Anda Ozoliņa, kā arī Latvijas Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Poziņš. Turpinājumā fragments no sarunas, kas veltīta otrā pasaules kara norisēm. Kā zināms, šī globālā kataklizma nesa Latvijai 20 gadus iepriekš iegūtās neatkarības zaud

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par pagātnes notikumiem, kuriem šomēnes aprit apaļas gadskārtas un kuri saistīti ar Latvijai un pasaulei nozīmīgiem vēsturiskiem procesiem. Kā pirmajam šajā virknē pieskarsimies notikumam pirms 125 gadiem: 1896. gada februārī vienlaicīgi Vīnē un Leipcigā nāca klajā toreizējās Austroungārijas ebreju intelektuāļa Teodora Hercla darbs "Der Juden Staat" ("Ebreju valsts). Darbs, kas tiek uzskatīts par modernās cionisma kustības aizsākumu. Teodora Hercla un viņa darba nozīmei ebreju nācijas vēsturē savulaik pieskārāmies Izraēlas valsts tapšanai veltītā sarunā ar muzeja "Ebreji Latvijā" vadītāju Iļju Ļenski un diplomātu toreizējo Izraēlas vēstnieka vietnieku Latvijā Zvi Mirkinu, Nākošais notikums, kuram vēlos pievērsties, notika Latvijā pirms 90 gadiem: 1931. gada 20. februārī Saeimā tika iesniegts likumprojekts par Rīgas Doma baznīcas atsavināšanu vācu draudzei un pārņemšanu Latvijas valsts īpašumā. Likumprojekta pieņemšana saasināja attiecības starp latviešu nāciju un Latvijas

26. janvārī atzīmējām simto gadadienu kopš Latvijas Republikas atzīšanas de iure, kas notika toreizējā Antantes valstu augstākās padomes sesijā Parīzē 1921. gadā. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgs jaunās Latvijas valsts sasniegums, kas vainagoja un lielā mērā padarīja neatgriezenisku neatkarības iekarošanas procesu. Par šī procesa virzību līdz 1919. gada vidum, kad tika parakstīts Pirmo pasaules karu noslēdzošais Versaļas miera līgums stāstījām iepriekšējā raidījumā. Šodien par tālāko notikumu attīstību, kurā būtiski svarīga bija uzvara Latvijas Neatkarības karā, jo starptautisku atzīšanu varēja pretendēt tikai valsts, kas kontrolē savu teritoriju. Tomēr arī 1920. gada 11. augusta Miera līgums ar Padomju Krieviju, kas noslēdza Neatkarības karu, tūdaļ nenesa Latvijas atzīšanu de iure. Situāciju raksturo vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta pētnieks Artūrs Žvinklis. Nepārprotami, izšķiroša loma Latvijas atzīšanā de iure bija tolaik ietekmīgākajai kontinentālās Eiropas valstij Francijai. No