Š?s Dienas Ac?m

Baltkrievu māksliniece Olga Jakubovska nu jau vairāk nekā gadu dzīvo Rīgā. Pēc tam, kad 2020. gadā pašpasludinātā prezidenta Lukašenko režīms apspieda baltkrievu protesta kustību, Olgai nācās pamest Baltkrieviju, jo viņas vīrs, līdz tam lielas rūpnīcas inženieru biroja vadītājs, bija iestājies neatkarīgā arodbiedrība un par to tika atlaists. Vispirms viņam izdevās atrast darbu kādā Krievijas provinces rūpnīcā, taču, kad pagājušā gada februārī Krievija uzsāka plaša mēroga iebrukumu Ukrainā, laulātie draugi devās uz Latviju, kur dzīvo Olgas vīra radinieki, un lūdza politisko patvērumu mūsu valstī. Šopavasar Itas Kozakēvičas Latvijas Nacionālo kultūras biedrību asociācijas namā Pārdaugavā bija apskatāma Olgas Jakubovskas personālizstāde "Brīvības kaķēņi". Tāpat Olgas darbi šobrīd apskatāmi mākslas stacijas Dubulti izstādē "Kreatīvā revolūcija Baltkrievija 2020".  Baltkrievijā Olga cita starpā darbojusies kā bērnu grāmatu ilustratore, un viņas darbi arī ir kā attēli no bērnu grāmatām, taču darbu saturs ir drama

160 gadi mūs šķir no kāda iezīmīga notikuma, proti, 1863. gads ir brīdis, kad noslēdzas apmēram piecus gadus ilgusī Rīgas aizsardzības mūru nojaukšana. Par to, kas ir saistītas ar šo notikumu, kāda Rīga kļūst pēc šī, varētu pat teikt, simboliskā notikuma, saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošais pētnieku Mārtiņu Mintauru. Vispirms ieskicējam, kāda tad Rīga bija līdz tam, kas bija tas izteikti viduslaiciskais, varbūt pilsētas dzīves kārtībā, kas bija saglabājies līdz pat 19. gadsimta vidum. Mārtiņš Mintaurs: Tas, kas notika, sākot ar 1857. gada oktobrī, kad svinīgā atmosfērā tika uzsākta Rīgas vaļņu nojaukšana, par kuru ir saglabājusies arī pompozā un laikmetam atbilstoša glezna, kuru mēs Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā var apskatīt. Tas viss sākās, protams, vienā konkrētā brīdī, bet priekšnoteikumi tam brieda ilgi un pamazām. Un var teikt, ka faktiski jau sākot ar Napoleona kara laikmetu, tātad ar 1812. gadu, kad Francijas armija atnāca arī līdz Rīgai, b

Vien dažas nedēļas mūs šķir no Latvijas Republikas Valsts prezidenta vēlēšanu dienas. Šajā sakarā raidījumā Šī diena vēsturē aplūkojam Valsts prezidenta institūcijas vēsturi. Šoreiz vispirms par otro Latvijas Republikas Valsts prezidentu Gustavu Zemgalu. Viņš, toreizējās Demokrātiskā centra partijas pārstāvis, tika ievēlēts Latvijas vēsturē vienīgajās ārkārtas prezidenta vēlēšanās 1927. gada 8. aprīlī pēc tam, kad iepriekšējais prezidents Jānis Čakste bija devies mūžībā. Sarunā par Gustavu Zemgalu piedalās vēsturnieki - profesors Ilgvars Butulis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktora vietnieks zinātniskajā darbā Toms Ķikuts. To, kādā starpkaru periodā Latvijas Valsts prezidenta institūcija bija Baltijas valstu kontekstā, vērtē tiesību zinātnieks, Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Jānis Pleps un vēsturnieks, Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.    

1917. gada 26. un 27. aprīlī pēc vecā jeb 9. un 10. maijā pēc jaunā stila notika pirmais Latgales latviešu kongress. Par to stāsta vēsturnieki - Nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis un Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pētnieks Imants Cīrulis. Droši vien jāiezīmē vispirms tā situācija, kāda Latgalē bija 1917. gada pavasarī, kad pēc Februāra revolūcijas Krievijas impērijā šeit sākās vētraina politiska darbība, salīdzinot ar to, kas bija bijis līdz tam, veidojās aptveroši nacionāli, arī pēc citām pazīmēm veidoti forumi, tas viss vēl kara apstākļos.  

Mazliet vairāk nekā mēnesis mūs šķir no brīža, kad Latvijas Republikas Saeimai būs jāizvēlas mūsu valsts galva - Latvijas Valsts prezidents. Izvēle ir likumdevēja rokās, taču viedokļu apmaiņā par amata pretendentiem, viņu atbilstību no individuālo spēju un reputācijas viedokļa ir iesaistīta visa politiski aktīvā sabiedrības daļa. Raidījumā Šīs dienas acīm Latvijas Republikas Valsts prezidenta institūcijas vēsturei, tās tapšanai un darbības aizsākumiem. Kā zināms, amata statusa un pilnvaras noteica Latvijas Satversmes sapulce pēc valsts nodibināšanas pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, izstrādājot joprojām spēkā esošo mūsu valsts pamatlikumu. Par to, kā tapa Valsts prezidenta institūcija, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās enciklopēdijas galveno redaktoru Valteru Ščerbinski. Satversmes sapulces priekšsēdētāja un pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes personība nenoliedzami ietekmēja to, kā savos pirmsākumos funkcionēja valsts galvas institūcijā. Par Jāni Čaksti kā personību un kā politiķi saruna ar medi

Pirms simts gadiem Latvijā risinājās process, kas mainīja diezgan lielā mērā sociālo struktūru, pirmkārt, Latvijas laukos. Tā bija  agrārā reforma. Par to saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta Latvijas Nacionālā arhīva pētnieks Artūrs Žvinklis. Par to, ka šādas pārmaiņas Latvijas laukos briest, nebija īpašu šaubu jau vairākas desmitgades pirms šis process sākās. Protams, Pirmais pasaules karš un Latvijas neatkarības iegūšana noteica šī procesa raksturu un arī to, kad un kā tas sākās.  Iepriekš Latvijas laukos bija daži procenti turīgo zemes lielīpašnieku, kas bija pamatā joprojām vācbaltiešu bruņniecības pārstāvji, un tiem piederēja apmēram puse no visiem zemes īpašumiem. Savukārt divas trešdaļas lauku iedzīvotāji bija bezzemnieki, tātad algādži, latviski tos tā arī pamatā sauca par kalpiem, un, protams, no šiem cilvēkiem formējās pilsētu strādniecība. Bija skaidrs, ka tā problēma kaut kā un kaut kad tiks risināta. Bet, protams, to, kā tiks risināta, noteica Pirmā pasaules kara procesi, procesi arī Latvi

Raidījums skan Lieldienu svētdienā. Neatkarīgi no tā, kāds ir mūsu pasaules uzskats, vai svētām šos svētkus kā kristieši, vai svinam kā kristīgās kultūras tradīcijai piederīgie, Kristus ciešanu sižets liek mums domāt par cilvēka gatavību upurēties, ziedot sevi augstāka mērķa vārdā. Tāpēc raidījumā stāsts par trim vēsturiskām personībām, kuru liktenim piemīt šis motīvs - gatavība pastāvēt līdz galam par savu pārliecību un vērtībām. Vispirms atmināmies Ķikuļa Jēkabu, audēju no Blomes Vidzemē un aktīvu hernhūtiešu kustības dalībnieku. Stāsta vēsturnieks brāļu draudzes mācītājs Gundars Ceipe. Otrs stāsts par Latvijas armijas ģenerāli, Robežapsardzes priekšnieku 1940. gadā Ludvigu Bolšteinu. Stāsta vēsturnieku Inese Dreimane un Juris Ciganovs. Gunāra Astras piemiņa šodienas Latvijā ir pienācīgi godināta. Viens no pamanāmākajiem un konsekventākajiem disidentiem padomju gados. Par viņu stāsta vēsturnieks un politiķis Ritvars Jansons.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgriežamies 1918. gada pirmajā pusē, kad apmēram pusgads šķīra latviešu nāciju no sava neatkarīgā valstiskuma pasludināšanas. Tobrīd gan varēja šķist, ka šis mērķis ir tāls dažādu ārēju spēku un arī tautas iekšējo noskaņojumu apdraudēts. Latviešu nācijas pašnoteikšanās tiesības 1917. gada decembra sākumā bija deklarējusi Latviešu Pagaidu nacionālā padome, sanākot savā pirmajā sesijā Valkā. Tobrīd gan šī latviešu politiskā pārstāvniecība joprojām runāja par Latvijas autonomiju.  Krievijā varu nupat apvērsumā bija sagrābuši radikāli kreisie boļševiki, bet par šī spēka raksturu un spēju varu noturēt vēl nebija īstas skaidrības. Jau nākamie mēneši nesa nozīmīgas pārmaiņas. 1918. gada 18. janvārī uz savu pirmo un vienīgo sēdi sanāca jaunievēlētā Krievijas Satversmes sapulce. Tai vajadzēja pieņemt fundamentālus lēmumus par valsts iekārtu, tomēr jau pēc pirmās sēdes boļševiki, kuri šajā demokrātiski ievēlētajā likumdevējā bija mazākumā, to padzina ar bruņotu spēku. Savukārt februāra beigā

18. martā mūs sasniedza ziņa, ka 92. dzīves gadā mūžībā devies literatūras un teātra zinātnieks, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis Viktors Hausmanis (06.12.1931–18.03.2023). Pieminot akadēmiķi Hausmani, raidījumā Šīs dienas acīm sarunu ar viņu un teātra zinātnieci Līviju Akurāteri par norisēm Latvijas kultūrā tā sauktā Hruščova atkušņa laikā pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados. Raidījums pirmoreiz izskanēja ēterā 2006. gadā. -- Viktors Hausmanis kopš 1956. gada darbojies teātra zinātnes nozarē, veidojot publikācijas par latviešu teātra un dramaturģijas attīstības problēmām, rakstot recenzijas. Lasījis lekcijas par Raini un trimdas dramaturģiju Latvijas Universitātē, par latviešu drāmu – Minsteres un Bonnas universitātēs. Kopš 2013. gada strādājis LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā par vadošo pētnieku. Viktors Hausmanis ir habilitētais filoloģijas zinātņu doktors (1972), habilitētais filoloģijas doktors (1992), Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis un īstenais loceklis (1989). Ilggadē

Šajā raidījumā kopā ar vēsturniekiem Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru un Kara muzeja vēsturnieku Jāni Tomaševski paskatīsimies un iezīmēsim tos iemeslus, kas šobrīd veido  attieksmi iederību vai neiederību publiskajā telpā attiecīgajiem tēlniecības darbiem - krievu dzejnieka Aleksandra Puškina, Andreja Upīša un Annas Sakses pieminekļiem.   

5. martā apritēja 70 gadi kopš padomju diktatora Josifa Staļina nāves 1953. gadā. Vadīdams Padomju Savienību 30 gadus, Staļins uzbūvēja masu represijās, terorā un propagandā balstītu sistēmu, kuras noteiktās politiskās domāšanas sekas joprojām jūtamas šodienas Krievijas iekšpolitikā un ārpolitikā. Raidījumā Šīs dienas acīm Staļina dzīves finālam veltītu sarunu ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes profesoru Ilgvaru Butuli.

Dienā, kad ierakstām šo raidījumu, aprit gads, kopš Krievija sāka plaša mēroga karadarbību pret Ukrainu. Ir pagājuši apmēram deviņi gadi, kopš Krievija ir uzsākusi karu pret Ukrainu. Raidījumā Šīs dienas acīm vēlamies paskatīties uz šī konflikta tādām hipotētiskām saknēm senākos vēstures laikos un kas no tā reizumis tiek attīstīts, izmantots un, tā var teikt, ir dzīvs joprojām. Raidījuma viesis vēsturnieks Valdis Klišāns. Viņš uz saruna aicināts kā cilvēks, kura interese ir saistīta pamatā ar šo reģionu. Valdis Klišāns arī uzrakstījis nelielu, populāru Ukrainas vēstures grāmatu "Ievads Ukrainas vēsturē". Sarunas sākumā par pavisam seniem laikiem. Šis motīvs par Kijivas un Maskavas zināmā mērā sāncensību, ja mēs skatāmies uz vēsturisku veidojumu, ko historiogrāfijā dēvēja par Kijivas Krievzemi, tad tur ir kopā salikti divi īpašvārdi, divi ģeogrāfiski termini - Kijiva, senā krievu zemju galvaspilsēta, vai jāsaka, austrumslāvu zemju tajā brīdī vēl noteikti, un Krievzeme. Šobrīd tas nosaukums ir pamatā Krievija

22. februārī atzīmēsim 150. gadskārtu, kopš nācis pasaulē Jānis Endzelīns, viens no izcilākajiem latviešu humanitāro zinātņu pārstāvjiem. Raidījumā Šīs dienas acīm saruna par Jāni Endzelīnu, stāsta valodniece Jāņa Endzelīna biogrāfijas un veikuma pētniece Sarma Kļaviņa.  Kāpēc mēs varam teikt, ka Endzelīns ir droši vien, ja vērtējam visu Latvijas un latviešu devumu pasaules humanitāro zinātņu attīstībā, visdrīzāk, numur viens. Ne velti UNESCO svinamo dienu kalendārā ir ierakstījusi Endzelīna dzimšanas dienu šogad. Briselē tiek izdota Šūmana fonda sagatavota grāmata "Eiropas Savienības pastāvīgais atlants". Tur personāliju daļā ir limitēti, tātad ar noteiktu skaitu, nosaukti trīs izcilākie latviešu politiķi, mākslinieki, mūziķi un trīs izcilākie zinātnieki. Un tie ir - Vilhelms Osvalds, Jānis Endzelīns un Juris Upatnieks. Visi ir radījuši jaunu nozari savā zinātnē, un Endzelīns ir radījis baltistiku jeb baltu filoloģiju indoeiropiešu salīdzināmajā valodniecībā. Tas ir Endzelīna lielais pasaules nopelns.

Šogad aprit 440 gadi, kopš noslēdzās Livonijas karš. Tas ir karš, kas izbeidza viduslaikus Latvijā, izbeidza tāda veidojuma kā Livonija pastāvēšanu un novilka mūsu reģionā jaunas valstu robežas. Par šī kara raksturu rezultātiem un tām valstīm, kas bija iesaistītas šai konfliktā, saruna raidījumā Šīs dienas acīm. Stāsta vēsturnieks Valdis Klišāns.  

Vēstures un sociālo zinību pedagogi 13. janvārī pulcējās diskusijā Latvijas Valsts prezidenta pilī, kas bija zināmā mērā kulminācija tādai diskusijai, kas jau labu laiku notiek sociālajos tīklos un brīžiem parādās medijos. Proti, par vēstures vietu un tās mācīšanas kvalitāti šībrīža izglītības sistēmā. Šī tēma ir arī raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats. Diskutē vēsturnieki un arīdzan pedagogi Artis Buks, Valdis Klišāns un Edgars Engīzers. Sarunas 2. daļa. Droši vien nu jau veidojas tāds mītiskots priekšstats par to, kas ir kompetenču izglītība. Tas ir tāds rēgs, zināmā mērā, kas klīst, pārfrāzējot klasiķus, Latvijas informatīvajā telpā par to, vai tas ir labi, vai tas ir slikti. Cik lielā mērā tā problemātika, kuru šobrīd rosina vēstures un sociālo zinību pasniedzēji, ir saistīti ar šo vispārējo izglītības paradigmas virzienu? Vēstures vieta izglītības sistēmā un mācīšanas kvalitāte. Diskusijas 1. daļa  

Vēstures un sociālo zinību pedagogi 13. janvārī pulcējās diskusijā Latvijas Valsts prezidenta pilī, kas bija zināmā mērā kulminācija tādai diskusijai, kas jau labu laiku notiek sociālajos tīklos un brīžiem parādās medijos. Proti, par vēstures vietu un tās mācīšanas kvalitāti šībrīža izglītības sistēmā. Šī tēma ir arī raidījuma Šīs dienas acīm sarunas temats. Diskutē vēsturnieki un arīdzan pedagogi Artis Buks, Valdis Klišāns un Edgars Engīzers. Sarunas 1. daļa. Droši vien nu jau veidojas tāds mītiskots priekšstats par to, kas ir kompetenču izglītība. Tas ir tāds rēgs, zināmā mērā, kas klīst, pārfrāzējot klasiķus, Latvijas informatīvajā telpā par to, vai tas ir labi, vai tas ir slikti. Cik lielā mērā tā problemātika, kuru šobrīd rosina vēstures un sociālo zinību pasniedzēji, ir saistīti ar šo vispārējo izglītības paradigmas virzienu?

Nesen izdevniecība "Latvijas mediji" ir laidusi klajā grāmatu "Nāvi mānot. Sēlijas nacionālie partizāni 1944.-1952. gadā". Saruna ar grāmatas autoru Haraldu Bruņinieku. Iepazīstinot, Haralds Bruņinieks stāsta, ka viņš ir sporta pedagogs, bet vēsture viņu saistījusi jau kopš skolas laikiem. Viņš ir no Aknīstes un autora vectēvs Jānis Vītoliņš tika represēts pēc Otrā pasaules kara un viņš ir atstājis daudz atmiņas. Tas ir viens no iemesliem interesei par vēsturi, tieši par pēckara periodu.  "Vectēvs ir izcietis sodu - 10 mēnešus Krievijā, kad viņu atbrīvo, viņu uzmeklēja partizāni, jo bija interese, kā tur izskatās, kā izturas pret apcietinātajiem. Tas bija iemesls iztaujāt vectēvu un viņš daudz stāstīja par šo periodu," atklāj Haralds Bruņinieks. Arī vectēvs dzīvoja Ilūkstes apriņķī un visi notikumi grāmatā ir aptver tuvākos pagastus, ieskaitot Aknīsti. Viena epizode ir tieši saistīta ar Haralda Bruņinieka dzimtu.

Raidījumā, kas skan 2023. gada pirmajā dienā, kā jau ierasts gadumijā, atskatāmies uz aizvadīto gadu, uz tajā izskanējušajiem raidījumiem. Šoreiz raidījumā daži zīmīgākie fragmenti no aizvadītā gada raidījumiem, šoreiz tie visi vairāk vai mazāk saistās ar agresora valsti Krieviju un tās noziedzīgo karu pret Ukrainu. Viens no pamanāmākajiem notikumiem Latvijā, kas izrietēja no Krievijas agresijas, bija ar Sarkanās armijas darbību saistīto pieminekļu demontāža, pirmām kārtām, tā sauktā pieminekļa Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem nojaukšana Pārdaugavā. Uz sarunu par šī okupācijas simbola tapšanas vēsturi un lomu pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aicināju Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku vēsturnieku Mārtiņu, Mintauru. Nereti izskan viedokļi, ka pašreizējā Krievijas agresija turpinās un, jācer, noslēdz totalitārās Padomju Savienības sabrukuma procesu. 24. augustā mūs sasniedza ziņa, ka mūžībā devies cilvēks, ar kura vārdu nesaraujami saistīts šī procesa aizsākums pagājušā gadsimta astoņ

2022. gada 11. novembrī apritēja simts gadi, kopš pasaulē nācis amerikāņu rakstnieks Kurts Vonnegūts. Par viņu saruna raidījumā Šīs dienas acīm ar dzejnieku un tulkotāju Jāni Elsbergu. Jānis Elsbergs tulkojis lielāko daļu no Vonnegūta romāniem latviski, pavisam Vonnegūts sava visai garā un ražīgā mūža laikā ir sarakstījis 14 romānus, cik no tiem ir tulkoti latviski un varbūt arī, kas tos ir tulkojis? Jānis Elsbergs: Tulkoti ir 11 romāni un vēl tāda grāmatiņa "Cilvēks bez valsts", kas ir tāda kā ļoti gara eseja. Es jau padomju laikos, mūsu skolas laikos kļuva par Vonnegūta lasītaju. Pirmā grāmatiņa bija "Kaķa šūpulis", tulkojusi Anna Bauda, tad tulkotājs, tobrīd iesācējs Ainis Ulmanis bijja pārtulkojis romānu "Čempionu brokastis"un aiznesu uz izdevniecību "Liesma" savam draugam Klāvam Elsbergam, kurš tur tobrīd strādāja. Ar manuskriptu bija vēl ļoti jāpiestrādā, bet "Liesma" nolēma, ka izdos trīs romānus un tad vēl kaut kādā 1986. vai 87. gadā iznāca trīs romānu grāmatiņa, kur vien romānu tulkojis Klāvs [Els

Rimma Zjubina ir viena no ievērojamākajām šodienas Ukrainas aktrisēm, saņēmusi daudzas teātra un kino balvas, tostarp divreiz Ukrainas Nacionālo ikgadējo teātra balvu -  "Kijeva spektorale" un nacionālo kino balvu "Zelta vārpsta" par lomu izcilajā režisora Tarasa Tkačenko filmā "Dūjas ligzda".  Viņa ir ne tikai skatuves māksliniece, bet arī sabiedriska darbiniece, aktīva brīvprātīgā Ukrainas bruņoto spēku atbalstītāja. 2017. gadā arī Rimma Zjubina tika iekļauta Ukrainas ietekmīgāko sieviešu sarakstā.  Šī gada vasarā Rimma Zjubina viesojās Rīgā, Ģertrūdes ielas teātrī, ar režisores Vladas Vladas Belozorenko iestudēto Andreja Ivanova lugu "Tā visa ir viņa", kurā viņas skatuves partneris ir aktieris Oļegs Korkuško. Viesizrāžu laikā tapa saruna, tagad tā skan raidijumā Šīs dienas acīm.