Š?s Dienas Ac?m

Nesen rekonstruētajā ēkā Latviešu strēlnieku laukumā atgriezās Latvijas okupācijas muzejs un jūnija pirmajā pusē šeit tika atklāta pirmā izstāde "Amerikas Savienotās valstis - drošs patvērums laikā, kad dzimtene okupēta". Tas ir vēstījums par latviešu trimdas politisko un kultūras darbību un latviešu trimdinieku likteņiem Amerikā laikposmā no Otrā pasaules kara līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Saruna ar izstādes kuratoru, Latvijas okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju vēsturnieku Gintu Apalu.

Šogad aprit simtā gadskārta, kopš tika pieņemts un stājās spēkā mūsu valsts pamatlikums - Latvijas Republikas Satversme. Pagājušajos gados raidījumā Šīs dienas acīm daudzkārt ir runāts par Latvijas Republikas Satversmes vēsturi un arī tās tiesisko saturu, aplūkojot mūsu valsts likumiskā ietvara lomu un nozīmi Latvijas vēstures procesos. Vairākus fragmentus no savulaik izskanējušajām sarunām piedāvāju jūsu uzmanībai šodienas raidījumā. 

Šogad aprit simtā gadskārta mūsu valsts pamatlikumam - Latvijas Republikas Satversmei. 1922. gada gada 15. februārī Satversmes sapulce apstiprināja Satversmes pirmo  daļu, kas arī tolaik kļuva par pamatlikuma tekstu, jo Satversmes otro daļu apstiprināt tā arī neizdevās. 1922. gada 20. jūnijā tika pieņemts likums par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu, kas noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922. gada 7. novembrī, dienā, kad uz savu pirmo sēdi pulcējās Latvijas Republikas pirmā Saeima. Šogad esmu plānojis  pievērsties Latvijas Republikas Satversmes vēsturiskajiem un šodienas aspektiem vairākos raidījumos. Šodien vēstījums par Satversmes tapšanu, proti, par Latvijas Republika Satversmes sapulces ievēlēšanu un darbību stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais  pētnieks Artūrs Žvinklis un Latvijas nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

Džila Dohertija ir viena no pieredzes bagātākajiem amerikāņu žurnālistiem. Lielāko daļu savas karjeras viņa pavadījusi raidsabiedrībai CNN, tai skaitā šīs raidorganizācijas Maskavas birojā. Šobrīd viņa ir pasniedzēja Džordžtaunas universitātē un turpina aktīvi publicēt analītiskus materiālus par Krieviju un bijušo padomju telpu. Nesen, kad Džila Dohertija viesojās Rīgā, es tikos ar kolēģi un uzklausīja viņas viedokli par Krieviju, Ameriku un mūsdienu mediju realitāti. "Mani sauc Džila Dohertija, un šobrīd es pasniedzu Džordžtaunas universitātē, " iepazīstina Džila Dohertija. "Es ļoti ilgu laiku biju žurnāliste CNN un sāku strādāt CNN trīs gadus pēc tā dibināšanas, tātad ļoti agri. 1980. gadā Teds Tērners nodibināja šo telekanālu, un 1983. gadā es pievienojos tā komandai un biju kopā ar viņiem apmēram 30 gadus. Es domāju, ka tā bija Teda Tērnera unikālā ideja, ka šī būs 24 stundu ziņu televīzija, kas tajā laikā bija diezgan revolucionāri. Tagad tas ir ļoti izplatīts, taču viņš toreiz pirmais izlēma, ka tās bū

Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Saukts reizumis par Uzvaras pieminekli, bet pašlaik aktuāli dzirdēt arī Okupeli jeb okupācijas pieminekli. Par šo piemiņaszīmi sarunāsimies ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru.     

Šajās dienās savu simto dzimšanas dienu svin Latvijas kino vecmeistars - režisors Rolands Kalniņš. Leģendāro filmu "Es visu atceros, Ričard", "Akmens un šķembas", "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" un "Ceplis", kā arī savulaik tapšanas gaitā apturētās filmas "Piejūras klimats" un vairāku citu kino darbu radītājs. 2017. gadā, kad apritēja 50 gadi kopš "Četru baltu kreklu" īsās pazibēšanas uz toreizējās Latvijas PSR ekrāniem, veltīju divus raidījumus šai kinolentei. aicinot uz sarunu kino zinātnieces Kristīni Matīsu un Ditu Rietumu un teātra zinātnieci Ievu Struku. Šoreiz, sveicot meistaru diženajā jubilejā, šīs sarunas saīsināts variants. Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 1. daļa Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 2. daļa  

Raidījumā pagājušo svētdien, apsverot pašreizējā Krievijas režīma rašanās iemeslus, es pievērsos vairākiem totalitārisma variantiem, kuri 20. gadsimtā bija valdījuši Krievijā, mēģinot atklāt tajos saknes, no kurām savu dabu ir smēlies pašreizējais Kremļa režīms. Tomēr jau labu laiku, bet jo sevišķi šobrīd, Vladimira Putina diktatūru arvien biežāk salīdzina ar pagātnes totalitārajiem režīmiem citur pasaulē un visbiežāk ar nacistisko Vācu reihu pagājušā gadsimta pirmajā pusē.  Krievija, uzsākot pašreizējo iebrukumu Ukrainā, kā savu motīvu piesauca kādu dīvainu denacionalizācijas nojēgumu. Ukrainas sakarā, apgalvojums par kādu nacisma faktoru tās politikā nevar būt uzlūkots citādi, kā ar sarkasmu, un ir pat paradoksāli, cik drīz pašas Krievijas tās bruņoto spēku rīcība kaimiņvalsts teritorijā likusi ar nacisma olekti mērot pašu Kremļa diktatūru. Sākot ar karikatūristu paralēlēm starp Ādolfu Hitleru un Vladimiru Putinu un beidzot ar Krievijas režīma politisku un juridisku vērtējumu.  Šodienas raidījumā pieskarš

Šobrīd, kad Krievijas ilgstošā agresija pret Ukrainu sasniegusi savu kulmināciju, visā demokrātiskajā pasaulē tiek uzdots jautājums, kā tas nākas, ka 21. gadsimta sākumā Eiropā ir izveidojies agresīvs antidemokrātisks režīms, kas kļuvis par draudu daudzu kaimiņvalstu un visa reģiona mierīgai pastāvēšanai un attīstībai. Kā veidojies tas, ko dēvējam par "putinismu" - mūsdienu Krievijas autoritārā politiskā sistēma, kurā arvien nepārprotamāki iezīmējas totalitārisma elementi. Nepārprotami šai sistēmai ir savas vēsturiskās saknes, kas meklējamas Krievijas 20. gadsimta vēstures pieredzē. Krievija atšķirībā no vairuma Eiropas valstu pagājušā gadsimtā praktiski nepiedzīvoja stabilu demokrātiju, toties uzkrāja milzīgu totalitārās pieredzes bagāžu. Vien dažus mēnešus pēc cara patvaldības sabrukuma 1917. gada revolūcijas rezultātā pie varas bijušajā impērijā nāca kreisie radikāļi - boļševiki, kuri uzbūvēja totalitāru terorā balstītu un uz neīstenojamu sociālo utopiju orientētu režīmu. Šī režīma varā bijusī Krievijas i

Šodien, 10. aprīlī, Francijā norit prezidenta vēlēšanu pirmā kārta. Tā kā Francijas piektā republika ir prezidentāli parlamentāra valsts, vēlēšanu iznākums ir ļoti svarīgs turpmākajām Parīzes politiskajam kursam. Šobrīd, kad Krievija izvērsusi nežēlīgu agresiju pret Ukrainu un vienotai Eiropas pozīcijai šai sakarā ir milzīga nozīme, radikālām izmaiņām Elizejas pilī var būt ļoti bīstamas sekas.  Pirms nepilniem sešiem gadiem apmeklēju Franciju, kur iztaujāju vairākus ārpolitikas ekspertus par franču politiku attieksmē pret Krieviju, Ukrainu un citām mums tuvākā reģiona valstīm. Daudzi no mūsu sarunu aspektiem tikai vēl spilgtāk iezīmējas pašreizējā kara kontekstā.  Vispirms fragments no sarunas ar vēsturnieci, Padomju Savienības vēstures eksperti Fransuāzu Tomu. Fragments no sarunas ar savulaik Krievijā dzimušo vēsturnieci un politoloģi, Krievijas ārpolitikas eksperti Gaļinu Akermani.

Mazs uzvaru sološs karš, kas galu galā izrādās sāpīga izgāšanās. Šāds motīvs vēstures gaitā atkārtojas laiku pa laikam, un sevišķi bieži pašreizējo norišu kontekstā tiek minēts Krievijas sakarā. Daudzi fakti liecina par to, ka Kremlis eskalējot karadarbību pret Ukrainu, bija cerējis uz ātras un vieglas uzvaras scenāriju. Patiešām, Krievijas gadījumā šis ne tuvu nav pirmais piemērs, kad impēriskā ekspansija un ar to saistītā šovinistiskā bravūra salūst pret domātā vieglā laupījuma apņēmīgu un prasmīgu pretestību. Šoreiz, atstājot aiz iekavām agrākos gadsimtos, pievērsīsimies dažiem piemēriem no pagājušā,20. gadsimta vēstures.  1904. gadā uzliesmoja Krievijas Japānas karš, kas galu galā nesa Krievijai sarūgtinošu sakāvi. Stāsta vēsturnieks, Kara muzeja Ieroču un militārās tehnikas nodaļas vadītājs Dainis Podziņš. 1905. gada revolūciju cara impērijas varai izdevās apspiest. Taču netika atrisinātas problēmas, kas bija zaudētā kara un revolūcijas pamatā. Tās ar jaunu spēku izlauzās desmitgadi vēlāk, kad Krievi

Jau vairākus gadus Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība organizē aptauju, kuras rezultātā tiek noskaidrots gada vēsturnieks. Un šogad 2021. gada gada vēsturniece ir Ineta Lipša, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece.  Tavu vēsturnieces darbību es pamanīju jau visai sen, kad īsti pats vēl arī Latvijas Radio nenodarbojos ar vēstures tematiku. Tā bija tava pirmā grāmata. Manuprāt, no tavas paaudzes vēsturniekiem tev vienai no pirmajām parādījās tāda diezgan apjomīga monogrāfija un diezgan efektīga, ar mākslinieka Poikāna vāka noformējumu, un saucās "Rīga bohēmas varā". Šķiet, Ineta Lipša visu mūžu ir pētījusi diezgan konsekventi vienu tematiku, kas ir intīmo attiecību, ar to saistīto sociālo parādību, pamatā sadzīves problemātika, tāda cilvēka dimensijas izpēte.  

25. martā atkal pieminēsim staļinisko deportāciju upurus un šajās masu represijās cietušos. 1949. gada 25. martā un vairākās dienās pēc tam no trīs toreizējām Baltijas padomju republikām tika izsūtīti kopumā nepilni 95000 cilvēku, kurus padomju okupācijas vara uzskatīja par traucēkli anektēto Baltijas valstu sovjetizācijai. No Latvijas izsūtīja 13624 ģimenes jeb vairāk nekā 42000 cilvēku. Viņus iedalīja divās kategorijās, nacionālisti un viņu ģimenes locekļi, proti, tie, kuri bija vai varēja būt saistīti ar konkrētu pretošanos padomju okupācijai, un kulaki un viņu ģimenes locekļi. Respektīvi, tie, kuri līdz padomju okupācijai Latvijas laukos bija iekopuši turīgākās, sekmīgākās saimniecības. Aizvadītajos gados raidījumā Šīs dienas acīm vairākkārt esmu pievērsies 1949. gada masu deportācijas tēmai, un šodien piedāvāju manu sarunbiedru, deportāciju tēmas pētnieku viedokļus. Vispirms fragments no sarunas ar vēsturniecēm Dainu Kļaviņu un Ivetu Šķiņķi, kuras cita savulaik veidoja Latvijas Valsts arhīva īstenoto f

Raidījuma ievadaā skan ārija "Ir mana Atlantīda nogrimusi" no Artūra Maskata operas "Valentīna"  titullomas atveidotājas solistes Ingas Kalna sniegumā. Dzejnieces Liānas Langas veidotā operas libreta pamatā ir kino un teātra zinātnieces, holokaustā izdzīvojušās Latvijas ebrejietes Valentīnas Freimanes liktenis, kas arī atspoguļots viņas autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!" 18. februārī atzīmējām simto gadskārtu kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Piedāvāju jūsu uzmanībai pirms 10 gadiem tapušu un līdz šim nepubliskotus sarunu ar šo 20. gadsimta otrās puses Latvijas kultūrā leģendāro personību. Šodien izskan trešā daļa no mūsu sarunas, kuras iepriekšējās daļas varējāt klausīties raidījumā Šīs dienas acīm 20. februārī un 6. martā.

Raidījuma ievadā skan fragments no 2014. gadā tapušās Artūra Maskata operas "Valentīna" ar Liānas Langas libretu. Operas pamatā ir teātra un kino zinātnieces Valentīnas Freimanes liktenis Otrā pasaules kara laikā, kad holokaustā gāja bojā lielum lielais vairums pirmskara Latvijas ebreju kopienas. Valentīna Freimane bija vienā no tiem nedaudzajiem, kuriem izdevās paslēpties un pārdzīvot šo baiso iznīcības laiku. To visu viņa aprakstījusi savā autobiogrāfiskajā darbā "Ardievu, Atlantīda!". Nodzīvojusi ilgu un raženu mūžu, Valentīna Freimane aizgāja mūžībā pāris dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas 2018. gadā.  18. februārī apritēja simts gadi, kopš Valentīnas Freimanes dzimšanas. Šai sakarā uzmeklēju savā arhīvā 2012. gadā tapušu sarunu ar Valentīnu Freimani, kuru ierakstīju, viesojoties pie viņas Berlīnē. Tolaik šī saruna tā arī nenonāca līdz ēteram, pirmkārt, tāpēc, ka Freimanes kundze to neuzskatīja par pietiekami saturiski nostrādātu. Šodien ar laika distanci tas, protams, šķiet pārspīlēti kritisks vērt

Ir ceturtā diena, kopš Ukraina varonīgi aizstāvas pret Krievijas Federācijas bruņoto spēku iebrukumu. Tas ir jauns posms militārajā agresijā, kuru Krievija īsteno pret savu mazāko kaimiņvalsti jau kopš 2014.gada. Tās mērķis ir paturēt Ukrainu Kremļa varas orbītā, neļaut tai attīstīties kā demokrātiskai, tiesiskai, eiropeiskai sabiedrībai. Pašreizējais iebrukums ar visplašāko modernās kara tehnikas izmantošanu, nepārprotami tiecas iznīcināt Ukrainas neatkarīgo valstiskumu, ja ne de iure, tad de facto. To pavada dezinformācijas un propagandas kampaņa, kurā nozīmīga vieta ir arī sagrozītam, selektīvam vēstures traktējumam. Viens no galvenajiem šo izdomājumu un aplamību avotiem ir arī mūslaiku slavenākais amatiervēsturnieks - pats Kremļa saimnieks Vladimirs Putins. Arī tieši pirms pašreizējā iebrukuma sākuma, kad Krievija atzina tā saukto Donbasa tautas republiku neatkarību, Krievijas līderis nāca klajā ar vēstījumiem, kuros faktiski noliedza Ukrainas valstiskuma leģitimitāti un ukraiņu nācijas, kā arī citu bijuš

"Paveroties atpakaļ savā mūžā, varu saskatīt tikpat kā septiņas dažādas dzīves. Citu no citas tik atšķirīgas, ka šķiet, kompilēti dažādu scenāriju fragmenti, kurus vieno tikai centrālais protagonists." Tā savas autobiogrāfiskās grāmatas "Ardievu, Atlantīda!" priekšvārdā saka teātra un kino zinātniece, holokaustā izdzīvojusī Latvijas ebrejiete Valentīna Freimane.  18. februārī pagāja simts gadi, kopš dzimusi šī Latvijas kultūrai ļoti nozīmīgā un neordinārā personība. Man bija tā laime pazīt Valentīnu kopš agras bērnības, ciktāl viņa bija manu vecāku tuva draudzene un kolēģe. Nodzīvojusi ilgu un raženu mūžu, Valentīna Freimane aizgāja mūžībā pāris dienas pirms savas 96. dzimšanas dienas 2018. gadā. Savukārt 2012. gadā, uzturoties Berlīnē, kas bija Valentīnas dzīvesvieta mūža nogalē, ierakstīju sarunu. Toreiz šis ieraksts dažādu iemeslu dēļ nenonāca līdz Latvijas Radio ēteram. Tagad piedāvāju to jūsu uzmanībai.

6. februārī Lielbritānijas karaliene Elizabete II atzīmēja tā saukto platīna jubileju, proti, 70 gadus kopš atrašanās britu tronī. Par viņu saruna ar vēsturnieku Latvijas Universitātes profesoru Antoniju Zundu. Karalienei Elizabetei jubilejas, dažādu dārgu metālu un akmeņu vārdos sauktas, sākot no sudraba, kas ir 25 gadi, ir bijušas vairākas. Tagad platīna - 70 gadi. Līdz ar to Elizabete ir šobrīd vēsturē visilgāk valdījusi britu kronētā persona. Viņai pāris gadu pietrūkst, lai viņa kļūtu par vispār visilgāk valdījušo monarhu pasaules vēsturē. Pāris gadus vēl Luijs XIV viņai ir priekšā. Mēs runājam faktiski par tādiem laikmetiem, kas vēsturiski saistās ar kronētām personām. Jā, tiek runāts par Viktorijas laikmetu un tiek runāts arī par Elizabetes I laikmetu 16. gadsimtā. Tiesa, diezin vai mēs runāsim tā vēsturē par Elizabetes II laikmetu. Protams, viņas valdīšanas laiks, bet šis laiks ir bijis ļoti raibs. Mēs nevaram runāt par Elizabetes II laikmetu, tā kā mēs runājam par Viktorijas laikmetu, kad šim laikmet

Janvāra otrajā pusē Latvijā viesojās tibetiešu tiesību aizstāvis pasaulē Dondups Vangčens. Viņš bija ieradies, lai tiktos ar politiķiem, sabiedriskajiem aktīvistiem un presi, lai atgādinātu par Tibetas situāciju laikā, kad olimpiādes sakarā pasauli jau atkal pārskan Pekinas valdības izskaistinātais propagandas vēstījums.  Pirms dažām dienām Pekinā tika atklātas 24. ziemas olimpiskās spēles. Līdz ar to Ķīnas galvaspilsēta ir kļuvusi par pirmo pilsētu vēsturē, kur notikusi kā vasaras, tā ziemas olimpiāde. Jāatgādina, ka 29. vasaras olimpiādi Pekina uzņēma 2008. gadā. Taču kā toreiz, tā vēl jo vairāk tagad, cauri visus vienojošās, godīgās un mierpilnās sporta sacensības fanfarām izskan Ķīnas oficiālajai varai netīkami atgādinājumi par to, ka olimpiskās spēles uzņem valsts, kurā valda represīvs, totalitārs režīms, stingra cenzūra un jebkādu publisku izpausmju kontrole. Etniskās un reliģiskās minoritātes piedzīvo asimilāciju un varmācīgu unifikāciju. Ķīna, kaut kļuvusi par globālu ekonomisko lielvaru, joprojām vi

5. februārī pasaulē nācis Latvijas sabiedriskais un politiskais darbinieks Zigfrīds Anna Meierovics (1887. - 1925.). Viņš bija pirmais Latvijas Ārlietu ministrs un otrais Latvijas Republikas Ministru prezidents. Ārlietu ministra amatu ieņēma no Latvijas Pagaidu valdības izveides 1918. gada 19. novembrī līdz savai nāvei 1925. gada 22. augustā, ar 11 mēnešu pārtraukumu 1924. gadā. Meierovics bija viens no Latviešu zemnieku savienības dibinātājiem. Kā šīs partijas pārstāvis, ievēlēts Satversmes sapulcē un 1. Saeimā. Būdams ārlietu ministrs, Meierovics nodrošināja Latvijas Republikas starptautisku de facto un de iure atzīšanu, kā arī uzņemšanu Tautu Savienībā. Stāsta vēsturnieks Artūrs Žvinklis.

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par vairākiem pasaules vēsturē nozīmīgiem notikumiem, kuriem šogad aprit simtā gadskārta. Pirmkārt, 1922. gadā pēc gadsimtiem britu pakļautībā savu neatkarīgo eksistenci sāka Īrijas valsts. Sākotnēji gan nekā republika, bet kā brīvvalsts jeb britu kroņa domīnija. Stāsta vēsturniece, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes asociētā profesore Lilita Zemīte. Vēl viena iezīmīga simtgadei aprit 1922. gada oktobra notikumiem Itālijā, kad toreizējās fašistu partijas locekļu sarīkotais tā sauktais maršs uz Romu pārliecināja Itālijas valdošās aprindas un karali aicināt par valdības vadītāju fašistu līderi Benito Musolīni. Tas bija sākums fašistiskā režīma tapšanai Itālijā, kas noslēdzās ar Itālijas iesaistīšanos un sakāvi Otrajā pasaules karā. Stāsta vēstkurnieks, Latvijas Universitātes profesors un Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis Inesis Feldmanis. Trešais zīmīgais datums, par kuru atgādinām, ir 1922. gada 30. decembris, kad ar attiecīga līguma pa