Radio Maz? Las?tava

Gunara Saliņa "Rakstu" 2. sējumā apkopoti Saliņa jaunības dzejoļi, atdzeja un raksti, arī autobiogrāfiskais darbs "No Naudītes līdz Elles ķēķim". Tas simboliski ietver šīs divas rakstnieka puses – latvisko un amerikānisko. Dīvainais Ņujorkas rajons ar draudīgo nosaukumu "Elles ķēķis", kurā tagad var atrast tikai adresi, ne to noskaņu, kad tur dzīvoja latviešu trimdinieki – mākslinieki un dzejnieki. Gunars Saliņš arī raksta, kas tad īsti bija Elles ķēķis, bet Kārlis Vērdiņš atklāj, ka šogad svinēsim svarīgas simtgades, arī Gunaram Saliņam. Šoreiz Radio mazajā lasītavā viņi abi lasa arī dzeju – gan Saliņa "Rakstu" sastādītājs Kārlis Vērdiņš, gan aktieris Gundars Āboliņš. Gunara Saliņa "Rakstu" 2. sējumu izdvevis LU LFMI, sastādītājs un priekšvārda autors Kārlis Vērdiņš.

Elze fon Kampenhauzena savu dzīvesstāstu uzrakstījusi 1947.gadā. Grāmatā "Atmiņas no vecās Vidzemes. Elzes un Rūdolfa stāsts" pavīd vācbaltiešu un latviešu personu galerija - muižnieki, skolotāji, mācītāji, ārsti, pārvaldnieki, sulaiņi, klavierskolotāji, guvernantes, bērnības un jaunības draugi… Sarunā ar tulkotāju Indru Čeksteri uzzinām, ka aristokrātu divas svarīgākās prasmes tolaik bija franču valoda un jāšana. Pēc aristokrātiskās bērnības un jaunības Vidzemē Elzei bija laimīga laulība, muižas īpašnieces sadzīve un pienākumi, trīs bērni. Viņa piedzīvoja revolūcijas, karus, sarkano laiku, bēgļu gaitas. "Elzes un Rūdolfa stāstu. Atmiņas no vecās Vidzemes" lasa Gundars Āboliņš, stāsta tulkotāja no vācu valodas un priekšvārda autore Indra Čekstere. Izdevis "Madris".   Raidījumu atbalsta:

Kas nosaka mākslas darba vērtību un cenu? Kas notiek izsolēs? Kas ir labs viltojums un kāds sakars aptiekāram ar gleznotāju? Retabli un to autori - kas viņi bija un kas tos pasūtīja? Diplomēta mākslas vēsturniece un galeriste Lea Simone Allegria savā otrā romāna ''Lielā māksla" centrā liek izsolītāju Polu Vivjennu, kurš grib doties pelnītā atpūtā, bet kāds negaidīts notāra telefona zvans visu maina. Retabls "Jaunava ar sarkanrīklīti" uzdod jautājumu, kurš Florences gleznotājs ir tā autors. ''Da Vinči kods'' arī šajā romānā tiek pieminēts, gan mazliet ar ironiju, neticot, ka mīklu var atrisināt sieviete... Leas Simones Allegrias romānu ''Lielā māksla" no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevusi "Aminori". Pasaule mainās, izsoles notiek tiešsaistē, mākslas darbus ieslēdz banku seifos. Un kur nu vēl mākslīgais intelekts! Sens Florencē gleznots retabls uzdod mūžīgo jautājumu – kas ir māksla? Kas ir liela māksla?   Raidījumu atbalsta:

Ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu norunājam satikties atkal pēc 20 gadiem, jo, iespējams, tad būs pietiekami liela laika distance, lai paskatītos uz piedzīvoto gadu tūkstošu mijā. Pagaidām viņš dalās ar smieklīgām un ne tik smieklīgām atmiņām par trakajiem deviņdesmitajiem, kad viņam pašam bija ap trīsdesmit. Bija izjaukta miegainā un depresīvā padomju īstenība, cilvēki pārmeta kažokus, mainīja nodarbošanos, mēģināja izdzīvot un saprast jaunos spēles noteikumus. Pēc "Pieauguša puikas atmiņu klades" tagad iznākusi Valda Klišāna grāmata "Trakie deviņdesmitie. Piedzīvojumi, šķērsojot robežas un veicot pārejas". "Trakie deviņdesmitie" ir grāmata, kura vismaz mūsu paaudzei noteikti raisa personiskās atmiņas par to, kādas pārejas un robežas mums bija jāpāriet un kuras bija vissarežģītākās. Vai arī viskomiskākās. Valda Klišāna grāmatu "Trakie deviņdesmitie. Piedzīvojumi, šķērsojot robežas un veicot pārejas" izdevusi "Zvaigzne ABC".   Raidījumu atbalsta:

Rakstniece un viņas elle. Vairāki kūleņi līdz pat grāmatas beigām un jautājums - ko iespējams uzrakstīt pēc grāmatas, kam bijuši lieli panākumi? Arī romānu rakstniecībai ir ēnas puses un procesi. Ne tikai Francijā labais tonis prasa, lai tev būtu kaut viena izdota grāmata. Ēnrakstniecība zeļ un plaukst. Vācijā savukārt smalki ir būt doktoram. Par to visu runājam ar tulkotāju Intu Šmiti, lasot franču rakstnieces Delfīnes de Vigānas romānu "Balstīts patiesos notikumos". Latviešu lasītājiem jau pazīstami franču mūsdienu rakstnieces Delfīnes de Vigānas darbi "Lojalitātes", "Bērni ir karaļi" un "No un es". Delfīnes de Vigānas romānu "Balstīts patiesos notikumos" no franču valodas tulkojusi Inta Šmite, izdevis "Jāņa Rozes apgāds".   Raidījumu atbalsta:

Rakstniece Nora Ikstena klusēšanas gadu ir pārtraukusi ar romānu "Jōna". Parasts puisis Jona, kas strādā par kurjeru un piegādā ēdienu, pagaidu ļaužu meitene un zilais Valis - viņi visi satiekas šajā grāmatā, sasienot biblisko sižetu ar mūsdienu pasaules cilvēku izjūtām sērgās un karos. Nora Ikstena raksta: "Ūdeņu milzis Valis un sauszemes gājējs Jona, katrs sava iekšējā dzinuļa vadīts, dodas cauri jōnas miglai, un dzīvei jākļūst par mākslu - mākslu izdzīvot." Grāmatu atvēra, skanot Raimonds Tigula hanga skaņām, ļaujot tekstam nest un plūst. Radio mazajā lasītavā teksts skan aktiera Gundara Āboliņa balsī. Ar rakstnieci Noru Ikstenu sarunājas Ingvilda Strautmane. Saruna ar rakstinieci Noru Ikstenu arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:  

Nolūks nogalināt un tīšs uzbrukums cilvēka dzīvībai vienmēr ir morāls pārkāpums – it kā tik vienkārši, bet dažādos apstākļos kļūst tik sarežģīti. Agnese Irbe savā grāmatā „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” apskata arī pretargumentus, bet aizstāv savu pozīciju, izmantojot gan konceptuāli analītisko, gan arī ilustratīvo piemēru pieeju. Tīšas nogalināšanas aizliegums neparedz nekādus izņēmumus – ne cilvēku nepilnīgu attīstību vai konkrētu spēju trūkumu, ne viņu nodarījumus, ne lielāka kopējā labuma aprēķinu. Mākslīgie aborti, eitanāzija, nāvessods un nogalināšana kara laikā, dzīvnieku morālais statuss. Ar šādām nopietnām morālfilozoijas pārdomām Radio mazā lasītava noslēdz 2023. gadu. Antīko zinātņu doktores Agneses Irbes grāmatu „Principiāla dzīvības aizsardzības ētika” izdevis Žaņa Lipkes memoriāls. Agnese Irbe (dzimusi Gaile, 1976) ir sengrieķu valodas filologs, antīko zinātņu doktore. Izdevusi dzejoļu krājumu Tā gaisma (1991), krājumu Hipokratiskie raksti. Izlase (2003) un bilingvālu Epikūra tekstu

Pirms Ziemassvētkiem Radio mazā lasītava meklē īpašas grāmatas un lasa "dzīvajā". Gundars Āboliņs lasīs fragmentus no Astrīdas Lindgrēnes "Kara laika dienasgrāmatas" un šo to no "Emīla ziemas grāmatas". Īpašais pārsteigums - fragmenti no topošā Gundara Āboliņa tulkojuma. Viņš tulko sava kolēģa vācu aktiera Joahima Meierhofa (Joachim Meyerhoff) darbu "Ach, diese Lücke, diese entsetzliche Lücke", kas latviskots skanētu "Ak šis caurums, sasodītais caurums…".   Raidījumu atbalsta:

„Šis romāns ir veltīts visiem, kas izgāja caur slimnīcas parku pie Bekomberjas laikā no 1932. Līdz 1995. gadam,”, tā lasāms grāmatas „Mīlestības gravitācija” nobeigumā. Sāras Stridsberjas tekstu tulkotāja no zviedru valodas Dace Deniņa dēvē par „caurspīdīgu”. Bekomberjas psihiatriskā slimnīca pie Jūdarna meža netālu no Stokholmas reiz bija viena no lielākajām Eiropā. Cilvēki, kuri tur nokļuva, iespējams, arī savā ziņā ir „caurspīdīgi” – tālāk no visu acīm. Sāras Strindsberjas romāns „Mīlestības gravitācija” ir gan par bailēm un ilgām krist, gan utopisku vēlmi uzķert to, kurš krīt, un noturēt gaismā. Bekomberjā sastopas Džimijs Dārlings kā pacients, ārsts Edvards Vintersons, kurš naktīs ņem līdzi Džimu un dažus citus pacientus uz ballītēm; tur ir medicīnas māsa Ingera Fogele, Sabīna, Pauls un Džimija Dārlinga meita Džekija, kura brauc apciemot tēvu un sāk Bekomberjā pavadīt arvien vairāk laika. „Mīlestības gravitācijas” autore Sāra Strindsberja ir godalgota mūsdienu zviedru rakstniece un dramaturģe, 2015. g

Pjēra Jaravāna debijas romāna „Paliek tikai ciedri” beigās dots pārskats par Libānas pilsoņu karu līdz 1992. gadam, un tas liek meklēt arī ekspertu, kas „Radio mazajā lasītavā” var ieskicēt Libānas politisko kontekstu. To dara Latvijas Ārpolitikas institūta Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja Sintija Broka, kura atgādina, ka savulaik Beiruta dēvēta arī par ‘Tuvo Austrumu Parīzi”. Šo grāmatu lasot, ir svarīgi zināt, kas ir Libānas „Ciedru revolūcija”, kāda ir Libānas situācija mūsdienās, lai saprastu fonu, uz kura risinās Vācijā uzaugušā Samīra tēva dzimtenes Libānas noslēpuma minēšana. Pjēra Jaravāna romāns „Paliek tikai ciedri” ir tulkots vairākās valodās un iekļauts projektā „Radošā Eiropa”. No vācu valodas tulkojusi Irēna Gransberga, izdevuši „Latvijas Mediji”. Autors arī citē kādu libāniešu sakāmvārdu, kas vēstī - „ja kāds iedomājas, ka ir sapratis Libānu, viņam tā nav īsti izskaidrota”.   Raidījumu atbalsta:

Ja domājat, ka pazīstat igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku, ja zināt viņa "Kaku un pavasari", "Loti", "Tildu un putekļu eņģeli" vai "Igauņu bēres", tad romānā "Lidojums uz Mēnesi" ir pavisam cits Kivirehks. Iedvesma darbam nākusi no ukraiņu pasakas "Gaisa kuģis". Bet kas to lai zina, cik pasaku, mītu, sirreālisma tēlu stāvējuši blakus autoram, lai taptu romāns par kosmonautu, kurš vēlas satikt savus septiņus draugus, un, kas to lai zina, varbūt arī lidot kosmosā. Andrusa Kivirehka romānu "Lidojums uz Mēnesi" izdevis "Pētergailis", no igauņu  valodas tulkojis Guntars Godiņš. Varbūt arī jums teksts viegli plūdīs caur pirkstiem un uzzīmēs šķietamu 21. gadsimta Igaunijas greizo spoguli…   Raidījumu atbalsta:

Olli Jalonens ar kuģi brauc uz Svētās Helēnas salu, lai uzrakstītu kādu romānu, bet uzraksta pavisam ko citu - "Debesu lodi". Par zēnu Angusu, kas nemāk ne lasīt, ne rakstīt, bet Haleja kungs viņam liek skaitīt zvaigznes un putnus. Tad viņš mācās lasīt un uzzina, ka ir vismaz četri lasīšanas veidi. Svētās Helēnas sala ir provinces province, un Angusam nav tēva, bet viņā mīt apbrīnojama vēlme visu izzināt. Olli Jalonena romānu "Debesu lode" no somu valodas tulkojusi Maima Grīnberga, izdevusi "Valodu māja". Kopā ar autoru Olli Jalonenu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un aktieri Gundaru Āboliņu lasām "Debesu lodi" un piedzīvojam attiecības starp burtiem un cipariem. Tas ir Apgaismības laika sakums. Grāmata gan jālasa ļoti uzmanīgi, jo no tās var izbirt burti. Olli Jalonens un Maima Grīnberga viesojās arī Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta:

Izdevniecība ''Aminori" turpina tulkot un izdot rakstošo kinorežisoru grāmatas, šoreiz tās ir provokatīvā itāļu režisora Bernardo Bertoluči esejas "Mana brīnišķīgā apsēstība". Lasot šo grāmatu, tāpat kā tulkotājai no itāļu valodas Līvai Trekterei, gribas pārskatīt ne tikai Bernardo Bertoluči filmas, bet arī tās pasaules klasiķu filmas, kuras viņš piemin savās esejās. Dāvim Sīmanim ir bijusi gandrīz nejauši liktenīga tikšanās Romā ar Bernardo Bertoluči, taču šī saruna pirmoreiz publicēta šajā grāmatā kā priekšvārds. Dāvim Sīmanim nozīmīgākā Bertoluči filma ir ''Konformists", bet pazīstamākās filmas , šķiet, ir "Pēdējais tango Parīzē", "Pēdējais imperators" un "Sapņotāji". Ar Bertoluči vārdiem uzrakstīta subjektīva kinovēsture – pārdomas pirmajā personā par paša filmām, uzskati par dzīvi un mākslu, personīgs atskats uz savu filmogrāfiju, tai skaitā pazīstamākajiem un sensacionālākajiem darbiem: brutāli atklāto vīrieša un sievietes attiecību anatomiju filmā “Pēdējais tango Parīzē” (1972) ar Marlonu Brando un

Mūsu zināšanas par portugāļu literatūru ir gauži skopas, tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz Žasintu Lukaša Pireša romāns ''Īsts aktieris", kurā varam sazīmēt gan Latvijas teātra un politiskajai videi, gan Eiropas identitātei svarīgas lietas, pie tam pasniegtas ironiskā un it kā vieglā formā. Romānā ir arī kriminālā līnija, bet tā lai paliek tiem, kuri lasīs visu grāmatu. Mēs kopā ar tulkotāju Edvīnu Raupu un aktieri Gundaru Āboliņu izklaidējāmies ar teātra un kino līnijām. Romāna galvenais varonis ir aktieris (ne pārāk veiksmīgs, jo ir bez darba) Ameriku Abrils, kurš tikko saņēmis piedāvājumu filmēties galvenajā lomā filmā "Būt par Polu Džamati". Tad nu filmas scenārijs, aktiera fantāzijas par kādu paša radītu projektu un reālā dzīve sametas vienā postmodernā tekstā. Pats autors Žasintu Lukašs Pirešs ir rakstnieks, dramaturgs, režisors, mūziķis un futbola fans, gan jau viņš kaut ko zina par teātra pasaules finesēm. Žasintu Lukaša Pireša romānu ''Īsts aktieris" izdevis apgāds "Aminori".   Raidījumu atbalsta:

Cilvēki joprojām atstāsta Finka pareģojumus, kas dzīvo kā ģimenes leģendas. Bet varbūt ne visi ir izpētījuši senas fotogrāfijas, uz kurām reljefā redzams elegants paraksts "E.Finks". Kas zina, varbūt izdosies arī Harkivas arhīvos atrast kādas Eižena Finka bēgļu laikā fotografētās. Leģendas par Finku tagad atdzīvinājusi Jura Visocka un Pāvila Raudoņa grāmata "Finks un sargeņģelis. Zibsnis. Romāns par izredzēto Eiženu Finku, kas redzēja pāri laikiem", savukārt Finka fotogrāfa ceļu ir pētījis fotovēsturnieks Pēteris Korsaks. Ar viņu arī šoreiz tiekamies, bet fragmentus par Eiženu Finku lasa Gundars  Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Springšļu dzirnavās – vienā no Latvijas izglābto grāmatu vietām Radio mazā lasītava ciemojas kopā ar „Laika grāmatas” vadītāju Ligitu Kovtunu un Gundaru Āboliņu. Oktobra sākumā klajā nāk Ojāra Celles „Atklātas vēstules”, tās ir vēstules, kas ceļojušas no Rīgas uz Ameriku sievai Mārai, kurai bija grūti saņemties pārcelties uz Latvijas pēc neatkarības atgūšanas. Tagad viņa ir Latvijā kopā ar vīra vēstulēm, kuras nolēmusi nodot atklātībā grāmatā. Ojārs Celle (1929–2021) ir  sabiedrisks darbinieks un žurnālists. Dzimis Rīgā, Otrā pasaules kara beigās ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Vāciju, kur beidzis ģimnāziju Hannoverē. 1950. gadā izceļojis uz ASV rietumkrastu. 1959. gadā beidzis Kalifornijas Universitāti Bērklijā, iegūstot ģeologa specialitāti. Aktīvi darbojies latviešu trimdas sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Vairāku latviešu izdevumu redaktors, galvenokārt raksta par sabiedriski politiskiem jautājumiem. 1995. gadā atgriezies uz dzīvi Latvijā. Tā var lasīt portālā literatura.lv. Ligitu Kovtunu pārsteigušas

Radio mazā lasītava šoruden ieceļo arī kādā „izglābto grāmatu vietā” – Springšļu dzirnavās pie Vivianas un Jāņa Zipiem. Tur var svinēt kāzas un baudīt dabas klusumu, bet var arī baudīt grāmatu klusumu bibliotēkā, kur atrodamas grāmatas, kuras šurp veduši cilvēki no tuvākām un tālākām vietām. No šejienes grāmatas atkal ceļo tālāk, piemēram, uz Vāciju, uz Bērzaini, kur saimnieko Inese un Āris Aveni, tur tiekas latvieši no Vācijas, Francijas un Šveices, jo Freiburgai ir tieši tik izdevīga ģeogrāfija. Viviana Zipa mums uztic palasīt visvērtīgāko bibliotēkas grāmatu – Edvarta Virzas „Straumēnus”, un Gundars Āboliņš lasa to, kas dzirnavām piederas. Bet, runājot ar Inesi un Āri Aveniem, protams, jautājam arī par latviešu rakstnieku piemiņas vietām Eiropā – Zentas Mauriņas Bad Krocingena ir turpat blakus, un mums todien noder kāda Mauriņas eseja par ceļošanu, kas izklausās, kā šodien rakstīta. Springšļu dzirnavās esam kopā ar „Laika grāmatas” vadītāju Ligitu Kovtunu un mums ļauts ieskatīties vēl topošas grāmatas ma

Gusts Ābele 15 gadu vecumā dibinājis teātra studiju "Kāpnes", tagad kļuvis par Latvijas Kultūras akadēmijas 1. kursa teātra režijas studentu un vienlaikus ar studenta apliecību var turēt rokās savu debijas grāmatu "Pasaulē mīļākais klusums". Viņš piedalījies mazliet grafomāniskā, bet pašdisciplinējošā romānu rakstīšanas mēnesī, kad katru dienu jāuzraksta noteikts skaits zīmju, bet tavs vienīgais izaicinājums, ar kuru jāsacenšas, ir tava baltā lapa. Iedvesmojies no saviem domubiedriem, literatūras, teātra, kino, bet jo īpaši no filmas "Sapņotāji", Gusts Ābele pats mazliet atgādina sapņotāju, kurš koķetē ar domu par "Pasaulē mīļāko troksni", bet pagaidām gan Radio mazajā lasītavā nonākusi viņa debijas grāmata "Pasaulē mīļākais klusums". Plašāka saruna ar Gustu Ābeli raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta:

Zviedru medmāsas, somu vecmātes, norvēģu ārsti, somu mežstrādnieki, viens somu žurnālists, angļu piloti un stjuartes nokļūst uz kādas Klusā okeāna salas. Piespiedu nolaišanās rada piespiedu kopdzīvi uz salas, kas nozīmē, gan plānu, kā tikt prom, gan plānu, kā izdzīvot pagaidām un .. iekārtoties. Šajā iedomātajā salas utopijā darbojas gan anarhistiski, gan nedaudz traki un dumpinieciski personāži. Viņi sāk strīdēties gan par valodu lietojumu, gan veidot vietējās pārvaldes struktūras, un, protams, dzīvo, lai ko tas arī nozīmētu. Arto Pāsillina ir viens no slavenākajiem somu rakstniekiem, viņa darbi tulkoti arī latviešu valodā. Romāns „Paradīzes salas gūstekņi” pirmoreiz Somijā publicēts 1974. gadā, bet cilvēka dabā izrādās nekas daudz nemainās. Radio mazā lasītava tiekas ar tulkotāju Guntu Pāvolu, kura dzīvo Somijā, bet Gundars Āboliņš tepat Latvijā lasa fragmentus no Arvo Pāsillina romāna „Paradīzes salas gūstekņi”.   Raidījumu atbalsta:

Pēteris Kalniņš savas atmiņas noslēdz ar šādu teikumu: „Rakstīts 88. gadā no manas dzīves 1843. gada līdz 1928. gadam”. Šī grāmata mūs ne tikai aizved senā pagātnē, sekojot Pētera Kalniņa atmiņām, bet aizved arī uz mūsdienu Tirzu, kur dzimuši daudzi kultūras cilvēki, kur joprojām dzīvo cilvēki, kuriem ir svarīgi atgādināt par Tirzas sakņu sistēmu. Grāmatas sastādītājs un kultūrvēsturisko komentāru autors Nils Treijs stāsta, ka Pēteris Kalniņš savas atmiņas sācis rakstīt 88 gadu vecumā, tās mūsdienās kļuvušas pieejamas ar Pētera Kalniņa mazmeitas palīdzību, bet grāmatā to izdevusi Tirzas pagasta attīstības biedrība. Gundaram Āboliņam īpaši patika stāsts „Sarunājām spēlēt teātri”, kurā (tāpat kā citos stāstos) ir daudz interesantu vecvārdu, piemēram, šajā tekstā atrodami tādi jēdzieni kā „grāmatas”(ar ko domātas lugas), „valsts” (pagasts) un „saejam uz provspēli” (sākam mēģinājumu). Pētera Kalniņa „Manas dzīves atmiņas no 1843. dzīvības gada” izdevusi Tirzas pagasta attīstības biedrība. Par to Radio mazajā l