Radio Maz? Las?tava

„Pilsdrupu paēnā. Turaida. Muiža. Pagasts. Apkārtne.” ir biezākā grāmata, kuru esam atvēruši Radio mazajā lasītavā. Tās autors  ir vēstures zinātņu doktors un etnogrāfs Uģis Niedre, kurš šim pētījumam veltījis 10 gadus. Sākumā bija stāsts par klaušinieku mājām, kas vēlāk pārtapa kultūrvēsturiskā pētījumā, apkopojot informāciju no arhīvu materiāliem, preses, literatūras un atmiņām. Pagasta tiesu protokoli, arklu revīzijas, mācītāju un skolotāju ziņojumi, māju izpirkšana par dzimtu, likumu krājumi runā 19. gadsimta balsī un valodā, lasītāja fantāzijā uzburot vīziju – kā kādreiz bija. Uģa Niedres apjomīgo pētījumu „Pilsdrupu paēnā. Turaida. Muiža. Pagasts. Apkārtne.” izdevis apgāds „Zinātne”.   Raidījumu atbalsta:

Smeldzīgi un vienlaikus ļoti asprātīgi ir Etgara Kereta stāsti. Etgars Kerets ir viens no pazīstamākajiem mūsdienu izraēliešu rakstniekiem, viņš raksta ne tikai stāstus, bet ir arī  komiksu, televīzijas šovu un filmu scenāriju autors. Rakstnieks uzsver, ka viņa stāsti rodas no ikdienas notikuma vai neskaidras izjūtas, kas ir tik satraucoša, nepārejoša un nenosakāma, ka atrisinājums rodams tikai fantāzijā. Latviski jau izdots viņa stāstu krājums „Autobusa šoferis, kas gribēja būt Dievs”, bet tagad klajā nākusi grāmata „Aizķeršanās galaktikas nomalē”, kuru no ivrita tulkojusi Māra Poļakova. Izdevis Jāņa Rozes apgāds. Gundars Āboliņš lasa stāstus „Šķiršanās evolūcija”, „Naktī” un „Priekšpēdējā reize, kad mani izšāva no lielgabalu”.   Raidījumu atbalsta:

"Vai tie nav svešzemju tirgoņi, kuri, sapirkušies kokus, labību un linus, sēž traktierī un cilā kausus ar medalu? Vai tas nav romantiskais Mākslinieku pagrabs pie Rožu laukuma, no kura izbirst bariņš aktieru un skunstnieku? Sirds turpina kārot pēc kaut kā cēla, nezināma, un viņi ņem ormani un čunčina prom uz jūrmalas apstādījumu paviljonu, kas vakara krēslā peld pretī kā liels, izgaismots kuģis. Bet tur jau no restorāna Jūra iznāk bohēmisti, kuriem nav miera, jo jāgriež riņķī visa pilsēta, un viņu ceļš ved uz kafejnīcu Kaija, bet varbūt uz Liepavu", tā raksta Ēriks Hānbergs, piesakot publicista Andžila Remesa grāmatu "Kur dvēsele cēlās spārnos. Bohēma Liepājas krogos." Publicists Andžils Remess jau labi zināms kā garšīgu Liepājas stāstu autors, taču šoreiz tie ir pavisam īpaši, jo aizved senā un ne tika senā Liepājas bohēmā, kur autors bijis radošs praktiķis. Viss sācies ar jautājumu, kas tad īsti bija Vāgūzis - fotogrāfa Ulža Brieža dzīvoklis - vieta iedzeršanai vai disidentu pulcēšanās vieta? Izrādās, ne

Skandalozais un politnekorektais franču rakstnieks Mišels Velbeks ir labs stāstnieks, tā atzīst tulkotājs Dens Dimiņš. Viņa tulkojumā no franču valodas nesen iznācis Velbeka romāns “Serotonīns”. Iepriekš latviski tulkoti un izdoti pieci Velbeka romāni, tostarp “Elementārdaļiņas” un Gonkūra prēmiju saņēmušais “Karte un teritorija”. Romāns “Pakļaušanās” piedzīvoja skatuves versiju Jaunajā Rīgas teātrī. “Serotonīna” galvenais varonis ir novecojošais hedonists un lauksaimniecības eksperts Florāns Klods Labrusts, kurš secina, ka “mirst no skumjām”. Attiecības ar pašreizējo draudzeni ir strupceļā, karjera tāpat, ikdienu grūti iztēloties bez regulāras medikamentu devas. Smokot no vientulības, patērnieciskuma, hedonisma un pilsētas nomocīts, Labrusts nolemj atgriezties Normandijā, kur reiz reklamējis vietējos sierus, iemīlējies un pat – kā tagad šķiet – bijis laimīgs. Taču turienes zemkopji tāpat kā viņš ilgojas pēc neiespējamā – vienkāršāku un humānāku laiku atgriešanās, un daži gatavi par to cīnīties vārda tiešā

Mikus Ozoliņa „Dzelmē” ir debijas romāns, kas rakstīts no vidus uz sākumu un no vidus atkal uz beigām, kas sasien visus mezglus. Tā vismaz atzīst pats autors. Mikus Ozoliņš ir inženieris, kuram patīk piedzīvojumu grāmatas, bet pirmo romānu izdevies uzrakstīt laikā, kad ģimenē piedzimis bērns. Izdomātus un īstus notikumus un personāžus autors sakrata kā šeikerī, līdz iznāk romāns „Dzelmē”’, kura vāks sola gan slepeno ieroci, gan Aukstā kara mantojumu, gan ārkārtas situāciju. Tas ir romāns, kurš nodarbojas ar vīru lietām – jahtām, motoriem, pultīm, zem ūdens atstātiem noslēpumiem un tehnoloģijām, taču stratēģiski svarīgās pozīcijās ir arī sievietes. Mikus Ozoliņa debijas romānu „Dzelmē” izdevusi  „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

„Paciņas no Klāras Rismanes pienāca uz mūsu vecmāmiņas Hedvigas Māleres adresi kopš četrdesmito gadu beigām,” tā sākas stāsts Jakubas Katalpas romāns „Vācieši”, kad vienam no mazbērniem, tulkotājai, kas tagad dzīvo Londonā, rodas vēlme atrast Klāru Rismani Vācijā. „Pēdējā paciņa pienāca 1987. gadā.” Tēva Konrāda Mālera nāve sapulcina Prāgā bērnus, kuri tagad dzīvo Amerikā, Lielbritānijā, Čehijā, liekot arī jautāt, kas īstenībā ir Klāra Rismane un kāpēc viņa pameta savu bērnu. Tulkotājs no čehu valodas Jānis Krastiņš raksta: „Romānā Jakuba Katalpa lasītājus ieved vācu ģimenē, kuru skārušas Pirmā un Otrā pasaules kara ciešanas Sudetijā un pēckara Prāgā.” Romāna plūdumu veido arī atlūzas no „lielās vēstures”, novedot pie atziņas, ka „tikai daudz vēlāk es sapratu, ka tas, ko mēs ar Ģertrūdi bijām izpētījušas, bija zaudējumu ģeogrāfija”. Jakubas Katalpas „Vaciešus” izdevis „Pētergailis”, no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš, grāmata nominēta Latvijas literatūras gada balvai tulkojumu kategorijā.   Raidīj

Kad pandēmija apstādināja laiku un neiespējami kļuva gan koncerti, gan mēģinājumi, mūziķiem bija jāturpina dzīvot. Rīgā dzimušais vijolnieks Gidons Krēmers, kurš tikko nosvinēja savus 75 gadus, bet viņa radītais kamerorķestris "Kremerata Baltica" - 25 gadus, šo laiku ierakstīja vārdos. Pats viņš tās nosauca par "Kovidlaika lauskām", bet grāmatas apveidu tās ieguva kā Gidona Krēmera "(ne)spārnotas domas". Gidons Krēmers visu mūžu vēlējies dalīties ar skaņām un vārdiem, bet aktīvas koncertēšanas laikā rakstīt praktiski neizdodoties. Krēmers visbiežāk domā angliski un krieviski, tāpēc tā arī pierakstījis šīs "lauskas", bet viņš joprojām labi runā arī latviešu valodā, par ko varēja pārliecināties grāmatas atvēršanā. Radio mazajā lasītavā Gidona Krēmera "(ne)spārnotās domas" lasa abi tulkotāji - Eduards Liniņš un Gundars Āboliņš, bet Gidons Krēmers piebilst: "Vien spēlējot es jūtos kā mājās." Grāmata izdota izdevniecībā "Aminori". Raidījumu atbalsta:

"Leģendārās dāņu rakstnieces Suzannes Bregeres ģimenes sāga "Nefrīta kaķis" Ingas Mežaraupes izcilā tulkojumā beidzot sasniegusi Latviju. Paaudžu ceļojums cilvēcisko kaislību vēstures jūrā uzbango ar jaunu spēku. No Dānijas un Rīgas, cauri diviem pasaules kariem, tas aizved mūs tālu pasaule – Indijā, Afganistānā, Amerikā. Suzannei Bregerei tā ir cilvēkvalstu dzīves ģeogrāfija, kurā mežonīgi kalni mijas ar līdzenumiem, spoži saullēkti ar tumšiem norietiem, paisumu ar bēgumiem. Pirms dažiem gadiem rakstniece atbrauca uz Latviju, uzjundot augstas raudzes literatūras klātbūtnes sajūtu. Tagad tā iemājo mūsu valodā – pasaules slavenā grāmata bez noilguma – "Nefrīta kaķis". Sekojot šim Noras Ikstenas ieteikumam, sarunājamies ar tulkotāju Ingu Mežaraupi un lasām Suzannes Bregeres dzimtas sāgu ''Nefrīta kaķis". Izdevusi "Zvaigzne ABC''. 

Osvalds Zebris mēģina uzminēt prozaiķa, dzejnieka un mākslinieka Gunara Anatolija Janovska noslēpumu, kas liek cilvēkam sākt rakstīt jau ļoti nobriedušā vecumā un tad darīt to negausīgi līdz mūža galam. Būtiska nozīme romāna tapšanā ir Gunara Janovska un Anšlava Eglīša sarakstei. "Gunars Janovskis ir manu vecvecāku laika cilvēks. Viņa teksti ir gandrīz zudušās, nokautās Latvijas pieminēšana. Rakstīti cerībā, ka brīnums notiks un ka viņa atkal elpos. Nozīmīgākais Gunara Janovska devums ir vēsturisko notikumu atgādinājums, kas nevis vispārina, bet konkrēti un tieši parāda, kā idejas un ideoloģijas (un to apmātie nesēji) samin cilvēku dzīves", tā raksta Osvalds Zebris ceļavārdos romānam par Gunaru Janovski "Mežakaija". Osvalda Zebra "Mežakaija" iznāk latviešu prozas un literatūrzinātnes mijiedarbes projektā ''Es esmu...". Izdevusi  "Dienas Grāmata". 

Šoreiz Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš tiekas ar Ritu Trenci – aktiera Imanta Skrastiņa dzīvesbiedri, ar kuras ziņu klajā laistas Imanta Skrastiņa dienasgrāmatas „Mani dienas krikumi”. Tas ir laiks no 2003. līdz 2006. gadam, kad Imants Skrastiņš bija Nacionālās radio un televīzijas padomes loceklis, bet latviešu teātra vēsturē viņš, protams, būs un paliks Dzejnieks Jaunatnes teātra izrādē „Spēlē, Spēlmani!”, bet vēl plašākai publikai –aktieris, kurš izpildīja Raimonda Paula dziesmu ar Vizmas Belševicas dzeju „Kamolā tinēja”. Laikā no 2003. līdz 2012. gadam aktieris Imants Skrastiņš savu ikdienu un pārdomas fiksēja dienasgrāmatās, tagad apgādā „Jumava” izdoti viņa rakstītie un viņa sievas Ritas Trences sakopotie dienas­grā­matas ieraksti, kas aptver četrus Imanta Skrastiņa dzīves gadus — laika posmu no 2003. līdz 2006. gadam.   Raidījumu atbalsta:

„Paldies Tev, Ādolf Hitler, ka padarīji mani par to, kas es esmu, par visām auglīgajām stundām, ko pavadīju tavā plaukstā, par visām nenovērtējamām mācībām, ko es esmu apguvis, pateicoties tavai gudrībai, par visiem traģiskajiem brīžiem, kad karājos starp dzīvību un nāvi.” Šie mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes vārdi lasāmi uz grāmatas „Boriss Lurje. Rīgā” vāka. Ar mākslinieka un  rakstnieka Borisa Lurjes vārdu pirmoreiz iepazināmies 2019. gadā, kad mākslas muzejā Rīgas Birža notika Lurjes un „No art” izstāde no Ņujorkas. Ebreju mākslinieks, pārdzīvojot ieslodzījumu geto, Rumbulā zaudējot māti, māsu un jaunības mīlestību, Rīgā atgriežas tikai 1975. gadā kā tūrists. Un tad viņš arī sāk rakstīt. Izdevums „Boriss Lurje. Rīgā” tapis, Žaņa Lipkes memoriālam sadarbojoties ar Borisa Lurjes mākslas fondu. Ņujorka, Ļeņingrada, Rīga – tās ir trīs pieturvietas mākslinieka un rakstnieka Borisa Lurjes atmiņās, kuras Gundars Āboliņš lasa Radio mazajā lasītavā.   Raidījumu atbalsta:

Leona Brieža pirmais romāns „Vilcene un atraitnis” kļuva par notikumu latviešu literatūrā, jo pazinām Leonu Briedi kā dzejnieku, atdzejotāju un literatūrzinātnieku, bet viņa romāns pārsteidza un  atklāja jaunas kvalitātes. Leons Briedis esot teicis, ka viņam ir temati vēl kādiem septiņiem, astoņiem romāniem, taču uzrakstīt viņš paspēja vēl tikai vienu – „Skuķe”. Šis romāns kļuva par iemeslu, lai Latvijas Radio studijā sarunā tiktos Leona Brieža dēls Adrians Briedis-Makovejs un aktieris Gundars Āboliņš. Leona Brieža romānu ‘’Skuķe” izdevusi „Diena Grāmata”’, fragmentus par Jakutiju, karu, Latviju un cilvēkiem lasa Gundars Āboliņš.

Trimdas rakstnieks un pētnieks Andrejs Johansons dēvēts arī par „Stokholmas Misiņu” viņa apjomīgās bibliotēkas dēļ.  No 1953. līdz 1962. gadam viņam iznāca piecas eseju grāmatas, vienu izdeva apgāds „Grāmatu Draugs” ASV, pārējās – izdevniecība „Daugava” Stokholmā, jauniespiedumu esejas piedzīvoja jau Rīgā, bet šo „Neputnā’’ izdoto eseju izlasi sastādījis Andreja dēls Pavils Johansons, kurš ir arī priekšvārda „Taustiņu dunoņa” autors. Fragmentus no Andreja Johansona esejām „Moricsalas kavalieris”,  „Klīstošais holandietis”  un „Splendidais vērotājs” (par Anšlavu Eglīti) lasa Gundars Āboliņš. Stāsta Pāvils Johansons.   Raidījumu atbalsta:

Grāmatas, kurās ir atsauces uz karu, pašlaik uztveram sevišķi emocionāli. Ismaila Kadares romāns „Mirušo armijas ģenerālis” ir par karu, kurš nebeidzas ar oficiāliem līgumiem. Divdesmit gadus pēc Otrā pasaules kara uz Albāniju dodas ģenerālis, lai tur atrastu karā kritušo savas valsts armijas kareivju pīšļus un pārvestu tos dzimtenē. Viņam līdzi dodas priesteris. Albāņu dzīvais klasiķis Ismails Kadare Latvijā ir praktiski nepazīstams, bet tieši viņa pirmais romāns “Mirušo armijas ģenerālis”, kas pirmo reizi tika izdots 1963. gadā, padarīja viņu par Albānijas vadošo literātu un starptautiski slavenu rakstnieku. Kopš 1990. gada Ismails Kadare dzīvo Francijā, viņš tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem 20. gadsimta Eiropas rakstniekiem un intelektuāļiem, turklāt saskatot viņa daiļradē universālu balsi pret totalitārismu. Romāns “Mirušo armijas ģenerālis” ir tulkots daudzās valodās un atrodas "Le Monde" 100 gadsimta nozīmīgāko grāmatu vidū. Ismaila Kadares romānu „Mirušo armijas ģenerālis” no albāņu valod

Divās straumēs plūstošais lietuviešu rakstnieces Undīnes Radzevičūtes romāns „Zivis un pūķi” ir par ļoti daudz ko – par 18. gadsimta eiropiešu sapni mainīt pastāvošo kārtību visā pasaulē, par Ķīnu. Par vecās pasaules naidu pret frančiem. Par Austrumiem un Rietumiem. Arī par mūsdienu cilvēku, kas grib aizbēgt uz Ķīnu, kura vairs neeksistē. Un par Austrumiem, kas vienmēr ir kopā ar mums, vienalga, uz kuru pusi mēs skatītos. Arī par vadoņiem un to portretiem. Romānu „Zivis un pūķi”, kas saņēmis arī Eiropas Savienības Literatūras gada balvu (2015.gadā) un atzīts par vienu no pagājušās desmitgades labākajām lietuviešu autoru grāmatām, mēs lasījām un ar tulkotāju Daci Meieri sarunājāmies vēl pirms kara. Droši vien tā mēs turpmāk skaitīsim laiku. Undīnes Radzevičūtes romānu „Zivis un pūķi” no lietuviešu valodas tulkojusi Dace Meiere, izdevis Jāņa Rozes apgāds. Lasa – Gundars Āboliņš. Raidījumu atbalsta:

Šo grāmatu lasot, var dzirdēt profesora Viktora Freiberga balsi. Viņš aprakstījis 31 zīmi jeb kinovalodas kodu 248 filmās. Ir aizraujoši sekot Viktora Freiberga domai un vienlaikus tā ir iespēja arī montēt savu filmu. Radio mazajā lasītavā Gundars Āboliņš seko Viktora domai ceļojumā, gleznā un klusumā, bet fotogrāfe un projekta "Viktora otrā grāmata" vadītāja Agnese Zeltiņa stāsta par iedvesmošanu un profesora iejušanos tēlā. Grāmatas noskaņu kinomūzikas izlasi veidojis Klāss Vāvere, tā klausāma "Spotify" un kolekcijas adrese publicēta grāmatā. Un tikai divi teikumi no Viktora Freiberga rakstītā: "Filmas noslēgums ir tikpat simbolisks: statiska kamera fiksē notikumus tālā plānā, mēs dzirdam šāvienu trokšņus, bet savā iztēlē redzam notikumus, ko režisors mēģina no mums daļēji paslēpt. Taču skatītāja uztverē konstruētās ainas bieži mēdz būt dramatiskākas, traģiskākas un atmiņā paliekošākas, nekā naturālistiski, salīdzinoši tuvā plānā fiksēti notikumi".   Raidījumu atbalsta:

Fotogrāfs Jonass, kurš vairs negrib fotografēt sejas, žurnāliste Gerda un Alma – meitene ar rētu. Viņi visi piedalās odisejā pa Eiropu – tas viss romānā „Alma – pasaules mala”. Grāmatas mēdz būt arī iemesls iepazīties, un tā ir šoreiz, kad iepazīstamies ar Baibu Zīli, romāna „Alma – pasaules mala” autori. Baibas izglītības kontā ir Rīgas Franču licejs un 1. ģimnāzija, filozofijas un tiesību zinātņu studijas universitātē, darbs Eiropas Centrālajā bankā. Mēs Baibu sazvanām Fuerteventurā – stipro vēju salā, kur viņa, kā pati saka, pārziemo.

„Ordesa ir kā pēcnāves vēstule, kuru Vilass uzrakstījis vecākiem,” arī tā ir teikts par spāņu rakstnieka un dzejnieka Manuela Vilasa romānu „Ordesa”. Saruna ar tulkotāju Edvīnu Raupu par grāmatu „Ordesa” aizved  ne tikai  domās par Spāniju, par nāvi, par atmiņām un vecākiem, bet arī domās par to, vai pazīt rakstnieku vaigā nāk par labu pašai grāmatai vai nē. Edvīns Raups tagad iecerējis aizbraukt uz Ordesas ieleju  Spānijā, bet tepat Latvijā fragmentus no romāna lasa Gundars Āboliņš. Un es jau zinu vēl kādu cilvēku, kurš pēc romāna izlasīšanas, nolēmis aizbraukt uz Ordesu… Manuela Vilasa romānu „Ordesa” izdevusi „Zvaigzne ABC”.   Raidījumu atbalsta:

Slēgtais šokolādes veikals un krodziņš, kurš aizvēries pandēmijas dēļ; zaļi papagaiļi un skats no „čurājošā puisīša” redzes viedokļa – arī tāda var būt Brisele, ja tajā dzīvo un strādā ilgu laiku, ja to sajūt un tajā ieklausās ārpus Eiroparlamenta gaiteņiem un tūristu ceļvežiem. „Briseles pastkartes” ir Ģirta Salmgrieža pirmā grāmata, viņš bijis žurnālists līdz 2007. gadam, bet kopš tā laika strādā Eiropas Parlamentā. Pasaule, kura aizvērās, bet tagad ir pusatvērta, fiksēta „Briseles pastkartēs”, tekstu papildina Edvarda Vārdauņa fotogrāfijas, izdevusi „Laika Grāmata”. Sarunu ar Ģirtu Salmgriezi klausies arī raidījumā Kultūras rondo: Raidījumu atbalsta

„Diriģents – tā ir tumša profesija. Pats viņš nespēlē, bet rada mūziku citos,” tā reiz teicis Maestro Mariss Jansons. Smalkā un aizrautīgā mūzikas žurnālistes Maijas Amoliņas vēstījumā apkopots Marisa Jansona intervijās teiktais un pašas Maijas emocionālais līdzpārdzīvojums koncertos daudzviet pasaulē. Tas ir stāsts par cilvēku mūzikā, kuram dots nosaukums, citējot pašu Marisu Jansonu,: „Es zinu, es nekad nebūšu iedomīgs!” Maijas Amoliņas grāmatu par Marisu Jansonu izdevis „Pētergailis”. Sarunu ar Maiju Amoliņu par grāmatu klausieties arī raidījumā Kultūras rondo. Raidījumu atbalsta: